Ak, skaistā gaisma, kas atmirdzēji debesu augstumos, piepešā gaišumā tu ietērpi tos, kas mita tumsā un nāves ēnā (Lk 1, 79). Jo, Kristum nonākot, elles mūžīgā tumsa tika izgaismota un mitējās cietēju vaidi; notiesāto važas tika sarautas un krita; ļaunos garus pārņēma apjukums, tie bija kā zibens ķerti. Kad ierodas Kristus, baisie durvju sargi, nakts klusumā akli un liekdami muguru zem baiļu nastas, čukst cits citam: “Kas ir šis biedējošais, baltā gaismā mirdzošais? Nekad mūsu elle nav uzņēmusi neko līdzīgu. Nekad zeme nav atmetusi neko tādu mūsu dzīlēs. Ja viņš būtu vainīgs, tam nebūtu tādas drosmes. Ja uz tā būtu kāds nozieguma traips, nekad viņš nespētu kliedēt mūsu tumsu ar savu spožumu. Taču, ja Viņš ir Dievs, ko Viņš dara kapā? Ja Viņš ir cilvēks, kā uzdrošinās? Ja Viņš ir Dievs, kāpēc nāk šurp? Ja cilvēks, kā spēj atbrīvot ieslodzītos? Ak, šis krusts, kas atņem mums mūsu prieka iemeslus un rada mums nelaimi! Koks mūs darīja bagātus, koks mūs tagad iznīcina. Šī lielā vara, no kuras ļaudis bijās, tagad ir gājusi bojā!” Mieramtuvu.lv
Foto-Kristus kaps Liepājas katedrālē
| 
