Noteikti visskumjākā atvadīšanās ir kapos, kad tuvs cilvēks ir atstājis šo pasauli. Tad paliek tikai kristīgā cerība uz tikšanos mūžībā. Un tieši šī cerība mums ir, pateicoties Jēzum.
Šodien bieži vien cilvēks ir skumjš arī tad, kad ne no viena nav jāatvadās, – viņš skumst tādēļ, ka dzīves grūtībās neatrod izeju. Viņam trūkst cerības. Cilvēks ir skumjš tādēļ, ka ir aizgājis no Dieva.
Šodien mēs pieminam Jēzus atvadīšanos no apustuļiem. Bet, kā liecina Svētie Raksti, tā nebija skumja. Svētais Lūkass sava Evaņģēlija noslēgumā raksta, ka apustuļi Viņu pielūdza un atgriezās Jeruzalemē ar lielu prieku, un bija allaž templī, teica un slavēja Dievu (Lk 24, 52-53). Viņi atvadās no Jēzus, kurš tiem bija atklājies redzamā veidā, zinādami, ka Viņš vienmēr paliks kopā ar tiem savā Svētajā Garā. Un tādēļ apustuļiem nebija iemesla skumt. Tā bija pilnīgi citādāka atvadīšanās. Apustuļu prieks bija pamatots Jēzus apsolījumā, ka Viņš tiem sūtīs Svēto Garu. Par Jēzus pastāvīgo klātbūtni Viņam uzticīgajos cilvēkos ļoti labi ir sacījis svētais Augustīns: “Viņš neaizgāja no Debesīm, kad bija nokāpis pie mums, un neaizgāja no mums, kad atkal uzkāpa Debesīs.” Dievs nekad neatstās cilvēku, tikai cilvēks ir spējīgs atstāt Dievu. Jēzus atnāca pasaulē tieši tāpēc, ka mīl cilvēkus.
Ar Jēzus debeskāpšanu ir pabeigts Viņa pestīšanas darbs virs zemes. Līdz ar to Viņš šeit ir arī piepildījis savu mīlestības misiju, pie krusta izlejot savas asinis un Lieldienu rītā augšāmceļoties, un tādējādi uzveicot nāves varu, lai mēs visi varētu dzīvot mūžīgi. Ar Jēzus debeskāpšanu aizsākās Baznīca, kurai Viņš apsolīja Svēto Garu, kas paliek ar mums vienmēr un mūs svētdara. Iedibinot savu Baznīcu, Jēzus ar Baznīcas starpniecību kļūst pieejams ikvienam, nevis tikai cilvēkiem, kas dzīvoja Svētajā zemē Viņa laikā. Tagad Jēzus var būt kopā ar visiem, kuri pēc Viņa ilgojas, jo Viņš ir devis apsolījumu: “Es esmu ar jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mt 28, 20)
Kungs vienmēr būs kopā ar savu Baznīcu. Skaisti par to ir izteicies svētais pāvests Leons Lielais, sakot, ka Jēzus uzkāpa debesīs, lai varētu arī turpmāk būt kopā ar mums savos sakramentos un visur, kur divi vai trīs ir pulcējušies Viņa vārdā. Mūsdienās bieži vien cilvēki noraida Baznīcu, jo to uztver tikai kā cilvēcisku un grēcīgu iestādi ar sliktu pagātni. Tas liecina par to, ka viņiem trūkst ticības skatiena, ar kuru ir iespējams saskatīt Dieva klātbūtni. Jēzus taču neteica, ka paliks ar mums kopā tikai tajās dienās, kad mēs būsim svēti un nevainīgi. Viņš sacīja, ka būs kopā ar saviem mācekļiem it visās dienās līdz pat pasaules galam. Tātad Baznīca nav elitāra kopiena ar izciliem kristiešiem. Baznīca ir laba māte, kas audzina savus bērnus un ved tos pa svētuma ceļu. Jēzus atstātajam pilnīgajam paraugam kristieši dažreiz pietuvojas vairāk, dažreiz mazāk. Bet Kristus ir vienmēr klātesošs un mums dāvā iespēju arvien vairāk līdzināties Viņam. Mums, kristiešiem, ir dots mantojums caur Kristus Vārdu un aicinājums dzīvot pēc Viņa piemēra.
Mīlošais Dievs ir atradis veidu, kā palikt kopā ar cilvēku vienmēr, – Dieva Vārdā un sakramentos. Vatikāna II koncils māca, ka pats Kristus runā, kad Baznīcā lasa Svētos Rakstus. Un Euharistijas sakramentā Dievs mums piedāvā ne tikai savu žēlastību, bet sevi pašu.
Ja cilvēks atstās Dievu, loģiski, ka viņa sirds paliks tukša un viņu piepildīs skumjas. Bet, ja viņš atvērsies Dieva žēlastībai, kura pastāv Baznīcā Dieva Vārdā un sakramentos, Kristus viņu piepildīs ar prieku un iekšēju gandarījumu.
Tātad Kristus uzkāpa debesīs, lai arī turpmāk varētu palikt kopā ar mums. Aizgāja, bet neatstāja mūs vientuļus. Viņš ir tuvu, atliek tikai Viņu aicināt, un Viņš nāks. Un tādēļ nav iemesla skumt, bet ir jāpriecājas. Lūgsimies šodien: “Jēzu, paliec ar mums!” Mieramtuvu.lv |
