Palasīsim...  Mieram tuvu

Par kādu "pasauli" Jānis runā? Vai tad ne par to labo, ko radīja Dievs? Un no kurienes gan nāk Jēzus, ja Viņš nav no pasaules? Acīmredzot šim vārdam ir piešķirta kāda īpatnēja papildu nozīme. Visā radītajā ir veidojies arī kāds nebūtības slānis, kāds "esamības reģions", kuru ietekmējusi mūsu brīvība. No kā tad būtu radies ļaunums? No kā – nabadzība un slimības, posts, vardarbība, meli, katastrofas? Vai Jēzus nebūtu tajā visā? Vai Viņš nebūtu nācis no ciešanām? Vai Viņš nav līdzjūtībā, līdzcietībā, līdzciešanā? Vai Viņš necieš ar tiem – "no pasaules"?

Mēs saprotam, ka tieši tur Jēzus ir visvairāk – tik daudz vairāk, ka Viņš pats ir slimajos un cietējos, Viņš pats ir tajos, par kuriem mēs dažkārt sakām: “Ak vai, Dievs viņus ir atstājis!” Tieši viņos Jēzus ir visvairāk. Viņš ir pasaulē. Viņš ir šeit. Viņa klātbūtni var sajust, Viņa klātbūtni var saprast. Bet Viņš nav no šejienes. Viņš nav no pasaules. Viņš nāk no kādas citas vietas – ja par vietu var nosaukt sākumu bez sākuma, pirms mūžības, pirms tāda brīža, ko jelkāds spētu atminēties. Jēzus ir piedzimis laikā, bet Viņš ir nācis no citurienes. Tā ir Viņa atšķirība, tāpēc Viņš ir citādāks nekā mēs. Bet tieši tādēļ Viņš spēj arī mūsu ciešanās būt klāt. Jēzus spēj mums pavēstīt, ka šī “pasaule” vēl nav viss. Tur tālāk, viņpus mūsu iedomātās realitātes un objektivitātes, viņpus cilvēcīgā intelekta, bet ne prāta un ticības, ir jēga, nozīme, kas tiek piešķirta mūsu dzīvei un mūsu mūžībai. Jēzus to atgādina. Viņš apsola mūs sargāt no tā, kas mūs varētu šķirt no Dieva mīlestības.

Un tomēr – Viņš mūs nepaņem prom no pasaules. Jēzus lūgšana ir citāda: “Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet gan lai Tu viņus pasargātu no ļaunā.” Jēzus lūdz aizsardzību, jo ir vēl kāds pienākums, kāds uzdevums, kāda sūtība: “Tāpat kā Tu mani sūtīji pasaulē, tāpat arī Es viņus sūtīju pasaulē.” Šķiet, ka šajā lūgšanā nav precīzi pateikts, kāda ir kristiešu misija. Tomēr ir vārdi, kas mums varētu to paskaidrot. Jēzus lūdz: “Svētī viņus patiesībā! Tavi vārdi ir patiesība. .. Un par viņiem Es veltīju upurī pats sevi, lai arī viņi būtu svētīti patiesībā.” Patiesība kļūst par apzīmējumu šai misijai. Svētīti patiesībā! Tādēļ Jēzus ir upurējies. Šādu jēgu mūsu dzīvei piešķir Jēzus lūgšana Pēdējo vakariņu laikā. Tā pasaule, no kuras mēs neesam, ir dekorācijas un iedomu tēli, sapnis vai murgs, iztēles spēles un meli. Tā sabirst pelnos un izzūd, bet tā ir nepieciešama tagad, pašlaik un pagaidām, lai mēs varētu liecināt par patiesību, lai mēs varētu būt svētīti patiesībā un saprast, ka mums jādzīvo patiesībā: tur, kur mēs nemānām ne sevi, ne citus, ne Dievu.

Vai tā būtu patiesība par mums pašiem? Dažkārt tā nav nedz iepriecinoša, nedz glaimojoša. Varbūt arī – tā ir neinteresanta citiem. Varbūt apglabājama grēksūdzes noslēpumā. Nē, te runa ir par to Patiesību, kas ir Jēzus pats. Svētīti patiesībā: tātad, tur, kur ir Jēzus Kristus un kur Tēvs grib mūs redzēt. Atgādināsim sev bieži šo nopietno un atbildīgo attieksmi pret laiku, ko Jēzus Kristus mums uztic šajā pasaulē!

^{Mieramtuvu.lv}