Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Mieram tuvu

Vasarsvētki: Svētais Gars - Radītājs
27.05.2012 pl. 08:11

Priesteris Juris Jalinskis

Priestera komentārs. Sv.Mises lasījumi (27.05.2012)

Svēto Rakstu lasījumi, kas ir paredzēti šai Vasarsvētku dienai, mums ļoti labi palīdz izprast, kāda rīcība raksturīga Svētajam Garam, kurš tieši šajā dienā nonāca pār apustuļiem. Būtībā mēs tiekam aicināti uzlūkot Viņu kā Radītāju.

Tā, piemēram, psalmā mēs dzirdējām vārdus: “Kungs, Tu izsūti savu Garu, un viņi tiek radīti, un Tu atjauno zemes vaigu.” Īpaši nozīmīgi ir arī Evaņģēlijā dzirdētie vārdi, kuri atstāsta, ka Jēzus Lieldienu vakarā Pēdējo vakariņu namā dvesa uz apustuļiem un sacīja: “Saņemiet Svēto Garu!” Šī Jēzus rīcība mums atsauc atmiņā brīdi, kad Dievs radīja cilvēku. Tā, piemēram, Radīšanas grāmatas otrajā nodaļā mēs lasām, ka Dievs izveidoja cilvēku no zemes un iedvesa viņā dzīvības dvašu, un tā cilvēks kļuva par dzīvu būtni.

Ar šo žestu – proti, dvešot uz apustuļiem, – Jēzus vēlas parādīt, ka Svētais Gars ir dievišķā dvaša, kura dod dzīvību jaunai radībai, tāpat kā tā deva dzīvību pirmajam cilvēkam. Šo patiesību Baznīca svinīgi apliecināja 381. gadā Konstantinopoles koncilā, sakot: “Es ticu uz Svēto Garu, Kungu un Atdzīvinātāju,” – jeb: “Kungu un dzīvības Devēju...” Tātad, ja Svētais Gars ir Radītājs, Viņš ir Dievs, jo tikai Dievam ekskluzīvā veidā piemīt prerogatīva radīt.

Un, ja mēs sakām, ka Svētais Gars ir Radītājs, tad tas nozīmē, ka Viņa darbības sfēra skar ne vien Baznīcu, bet – visdažādākajos veidos – tā skar visu radību. Līdz ar to nav tāda laika un nav tādas vietas, kurā nebūtu izjūtama Viņa ietekme. Svētais Gars darbojas gan Svētajos Rakstos, gan ārpus tiem. Viņš darbojas gan pirms Kristus, gan Viņa dzīves laikā, gan arī pēc Kristus, bet nekad nedarbojas bez Kristus. Tātad neviens nevar izvairīties no Viņa gaismas, tāpat kā neviens nevar izvairīties no saules siltuma. Ne velti svētais Akvīnas Toms ir rakstījis, ka jebkura patiesība, vienalga, kas to būtu teicis, nāk no Svētā Gara.

Pārdomājot par Svēto Garu kā Radītāju, mums, protams, nav tik svarīgi izprast vai izskaidrot visas ar šo Viņa darbību saistītās neskaidrības un nianses, bet daudz svarīgāk ir sevī piedzīvot Svēto Garu. Bet ko tad nozīmē piedzīvot sevī Svēto Garu kā Radītāju? Lai to atklātu, mazliet aplūkosim Radīšanas grāmatā teikto. Tur lasām: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Bet zeme bija neauglīga un tukša, un tumsa bija pāri dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem.” Ko tad mums pasaka šie vārdi? Tie mums atklāj, ka pirms Svētā Gara darbības Visums jau pastāvēja, bet tas bija neauglīgs un tukšs. Citiem vārdiem mēs teiktu, ka bija haoss. Un tikai pēc tam, kad Bībelē tiek pieminēts Dieva Gars, tikai pēc tam mēs redzam, kā radība iegūst savu formu, kā gaisma tiek atšķirta no tumsas, kā zeme tiek nodalīta no ūdens. Svētais Gars tātad ir tas, pateicoties kuram radība no haosa iegūst apbrīnojamu kārtību. Viņš ir tas, kurš radību padara par kaut ko skaistu, sakārtotu un tīru. Zinātne šodien mums saka – šis process ilga miljardiem gadu. Savukārt Bībele ar savu vienkāršo un tēlaino valodu vēlas uzsvērt, ka šī lēnā pasaules attīstība līdz pat šodienai un turpmāk nav kaut kas nejaušs, nav aklu matērijas impulsu rezultāts, bet gan jau no pašiem pirmsākumiem tas viss ir Radītāja iecerēts un ieplānots.

Šī Dieva kā Radītāja darbība, protams, nebeidzās sākuma stadijā. Viņš nebija Radītājs tikai vienu vienīgu reizi, bet gan tāds paliek vienmēr. Un, sakot, ka Dievs ir Radītājs, par Viņu nav jādomā kā vienīgi par to, kurš saglabā pasauli un valda pār to, bet gan Dievs ir jāuzlūko kā tāds, kurš nemitīgi atbalsta savu radību un komunicē ar to un kurš pastāvīgi savu radību atjauno. Attiecinot šos vārdus uz Svēto Garu, mēs redzam, ka Viņš vienmēr ir tas, pateicoties kuram no haosa rodas kārtība, no sajukuma rodas harmonija, no deformācijas rodas skaistums. Tas viss, protams, nenotiek mehāniski un vienā brīdī, bet Svētais Gars darbojas radīto lietu un būtņu dabiskās evolūcijas iekšienē. Viņš tātad vienmēr ir tas, kurš rada un atjauno zemes vaigu.

Un tas notiek visos līmeņos – gan makrokosmā, gan mikrokosmā. Citiem vārdiem sakot, Svētais Gars darbojas gan Visumā, gan katrā atsevišķā cilvēkā. Mums patiešām ir jātic, ka, pat neraugoties uz atsevišķām ārēji negatīvām parādībām, Svētais Gars turpina darboties pasaulē un turpina to attīstīt. Mēs reizēm daudz biežāk pamanām to, kas ir negatīvs, taču ir jāteic, ka līdzās negatīvajam pieaug arī labais. Un tas, ka mēs tik bieži vēl redzam sev apkārt morālo, politisko vai sociālo haosu, apliecina tikai to, cik šodienas pasaulei joprojām ir nepieciešams Dieva Gars. Tieši tāpēc mums ir jāturpina nenogurstoši piesaukt Viņu kaut vai ar šodien dzirdētajiem psalma vārdiem: “Sūti, Kungs, savu Garu un atjauno zemes vaigu!”

Tagad mazliet koncentrēsim savu uzmanību uz mikrokosmu, uz šo mazo pasauli, kas ir mūsu pašu sirds. Arī katrā no mums lielākā vai mazākā mērā ir šis pirmatnējais haoss. Tās ir mūsu tieksmes un labie nodomi, neveiksmes un nožēla, kas tik bieži savstarpēji cīnās mūsos un reizēm ir kā neatminama mīkla mums pašiem. Kāds viduslaiku kartūziešu mūks – tātad cilvēks, kurš dzīvoja ļoti bagātīgu kontemplatīvo dzīvi, – apraksta savas dvēseles stāvokli, sakot: “Es nojaušu, Kungs Dievs, ka manas dvēseles zeme ir neauglīga un tukša un ka tumsa pārklāj manas sirds dziļumus. Tur atrodas tikai viens vienīgs sajukums un atbaidošs haoss, kas traucē saprast, kāds ir manas dvēseles iesākums un kādas ir beigas, un kas traucē saprast, kāda ir manas dvēseles patiesā daba. Lūk, tāda ir mana dvēsele, mans Dievs, tāda ir mana dvēsele. Tā ir kā sausa un izkaltusi zeme, akla un bez formas, un tikai tumsa pārklāj tās dziļumus. Taču šie manas sirds dziļumi sauc uz Tevi, Kungs, lai arī no manis Tu radītu jaunas debesis un jaunu zemi.”

Interesanti arī uzsvērt, ka mūsu katras diennakts tecējums ir kā piedāvājums piedzīvot sevī Svētā Gara – Radītāja darbību. Patiešām, gaismas uzaušana pēc nakts ir kā simbols pirmatnējās pasaules iziešanai no haosa. Jo nakts zināmā veidā ir haotiska. Tajā mēs piedzīvojam bezmiegu, skumjas, labus un sliktus sapņus. Realitāte savijas ar to, kas nav reāls. Un tad, kad mēs pamostamies jaunā rītā, ir ļoti skaisti, ja mēs šo jauno dienu uzsākam kopā ar Svēto Garu, kurš mūsu nakts haosu var pārveidot par ticības, cerības un mīlestības pilnu dienu.

Kāds senlaiku autors teicis, ka mūsu prāts ir kā dzirnavas. To graudu, kuru mēs pirmo ieliksim, to šīs dzirnavas arī mals visu dienu. Tieši tāpēc jau no paša rīta ir svarīgi iesēt Dieva graudu, pirms ļaunais ir paspējis iesēt savas nezāles.

Tāpēc noslēgt šīs pārdomas un iesākt šo jauno Vasarsvētku dienu mēs varam ar šīsdienas pirmsevaņģēlija dziedājuma sekvences vārdiem: “Nāc pie mums, Dievs Svētais Gars, liec, lai Tavas gaismas stars atmirdz mūsu dvēselē!”

Mieramtuvu.lv