Līdzīgi tam, kā ir skolā, kad dienu aiz dienas un gadu aiz gada notiek stundas un kontroldarbi, lai skolēni iegūtu izglītību, vai arī kā ir vairākās spēlēs, kad jāmeklē un jāierodas visos kontrolpunktos, lai sasniegtu mērķi, tāpat ir arī ticības dzīvē: pēc tās uzsākšanas ir nepieciešamas pūles un ir jāiet aizvien uz priekšu, lai neapstātos pusceļā, bet gan lai sasniegtu mērķi, kas ir mūžīga dzīve kopā ar Dievu. Šajā ceļā liturģiskais gads palīdz ticīgajiem sekot Jēzum, Viņā ieklausīties, Viņu pielūgt un ar Viņu vienoties kā ar Dievu un cilvēku: kā ar Bērnu, kas piedzimst Betlēmē, kā ar Mācītāju, Labo Ganu, kas meklē katru pazudušo avi un dziedina no visām kaitēm, kā ar Pestītāju, kas cieš un mirst pie krusta, bet pirms tam dod mums savu Māti, lai viņa būtu arī mūsu Māte, kā arī – jāsastopas ar Kungu kā ar nāves uzvarētāju, kas pirms debeskāpšanas nāk pie saviem mācekļiem, lai viņus stiprinātu ticībā un sūtītu pasaulē kā Evaņģēlija lieciniekus.
No Jēzus vārdiem un darbiem, par kuriem lasām Evaņģēlijā, mēs varam uzzināt un pateikt, kāds ir Dievs, un arī – vismaz nedaudz – varam pateikt, kas Viņš ir: viens Dievs trīs Personās, starp kurām valda pilnīga mīlestība un vienotība. Vissvētās Trīsvienības svētdiena, kuru svinam šodien, nedēļu pēc Svētā Gara nosūtīšanas svētkiem, par to atgādina. Liturģija mums dod iespēju svinēt svarīgākos mūsu pestīšanas notikumus, no Betlēmes līdz pat Golgātai un vietai, kur apustuļi tika piepildīti ar Svēto Garu un no kuras devās pasaulē, lai sludinātu Jēzu Kristu. Tas ir Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara darbs. Un šodien arī mēs dzirdam Jēzus vārdus: “.. ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās .. un mācīdami tās pildīt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un, lūk, Es esmu ar jums visās dienās līdz pat pasaules beigām.” Un tāpēc tiek sludināts Dieva Vārds, tāpēc tiek svinēti svētki, tāpēc arī mēs ejam pie svētajiem sakramentiem. Ne vien zināšanu dēļ, bet lai kļūtu par Kristus apustuļiem. Apustulāts ir katra kristieša pienākums, pat vairāk – privilēģija. Tas attiecas gan uz garīdznieku, gan uz tēvu un māti, gan uz bērnu un jaunu cilvēku, gan uz pieaugušo brieduma gados. Jo visiem tiek dots Dieva Gars – jūs esat saņēmuši nevis verdzības garu, lai atkal baidītos, bet gan Garu, kurš pieņem par bērniem un kurā mēs saucam: “Abba, Tēvs!” Un vai drīkst paslēpt tik lielu dāvanu, to piesavinoties tikai sev? Vai drīkst atteikties no apustulāta tas, kuru Dievs pieņem par savu bērnu? Lai veiktu šo apustulātu, nav nepieciešams meklēt īpašu vietu un aktivitātes. Būs diezgan, ja izmantosim savas dzīves un darba vietu, vārdus, darbus un arī brīvo laiku, lai dotu liecību – lai parādītu, ka esam Dieva bērni, kurus piepilda cerības un mīlestības gars, patiesa prieka un nesavtīgas kalpošanas gars.
Lai tas viss būtu iespējams un nestu augļus, ir nepieciešama uzticība Dievam, un tam palīdz vienotība ar Viņa svēto Baznīcu. Dažreiz var dzirdēt liecību, ka Dievs ir devis tik daudz spēka un enerģijas, ka tagad var iet un kalpot visu gadu. Tomēr nepietiek ar Kunga dzimšanas svētkiem un Lieldienām. Nav labi ļaut iztukšot savu dvēseli kalpošanā un tad atkal to papildināt garīgajos vingrinājumos. Ir svarīgi, lai dvēsele vienmēr būtu Dieva žēlastības pilna.
Katra svētdiena (arī parastajā liturģiskā laikā, kas mūs pavadīs līdz pat Adventam) ir diena, kad Dieva bērniem vajadzētu pulcēties kopā Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā. Tas ir līdzīgi kā ar sākumā minētajām stundām un kontroldarbiem skolā vai kontrolpunktiem spēlēs. Tas ir nepieciešams, lai mūsu ticība būtu dzīva. Dieva baušļu pildīšana nes labumu vispirms cilvēkam, kas to dara. “Sargā Viņa baušļus un pavēles, ko es tev šodien dodu, lai labi klātos tev un taviem dēliem pēc tevis un lai tu ilgu laiku uzturētos tajā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dāvās!” teica Mozus tautai, noslēdzoties ceļam no Ēģiptes uz Apsolīto zemi. Un arī Baznīca, kuru vada Svētais Gars, atgādina un norāda saviem bērniem uz to, kas nepieciešams, lai mūsos un caur mums Dievs varētu turpināt savu pestīšanas darbu pasaulē. Mieramtuvu.lv
Foto: Lēnu baznīcas altārglezna |
