Mēs varētu atrast kādu aizbildināšanos, kādu attaisnojumu, un pretrunas it kā nolīdzinātos. Mēs turpinātu dzīvot tikpat gludi kā līdz šim, liekulīgi uzsmaidot citiem un sakot – viss kārtībā! Taču varbūt vajag reiz kādu nezāli izraut ar saknēm, nevis tikai noplūkt?
Kā Svētais Gars darbojas manā sirdī? Protams, varam atbildēt – tas ir neatminams noslēpums, nedrīkstam pat uzdrošināties uzskatīt, ka esam cienīgi cilāt tādus jautājumus, to tikai pats Dievs zina. Tas izskatītos apmēram tā, it kā kāds labs draugs nāktu mūs apciemot, bet mēs, atvēruši durvis, viņam teiktu: “Klau, es neesmu cienīgs, ka tu nāktu pie manis ciemos. Tu esi tik gudrs, tik stiprs, tik bagāts, tik asprātīgs, tik skaists, ka es nemaz nedrīkstu ar tevi draudzēties. Mana māja ir tik nabadzīga, tik neglīta un tik šaura! Tev tajā nav vietas. Bet, ja mēs ietu uz restorānu, es nevarētu samaksāt par ēdienu, kas būtu tev pietiekami labs. Ej labāk prom!” Un mēs aizvērtu durvis, varbūt paklanoties vai lokot celi, kā priesteris to dara, ieslēdzot Vissvētāko Sakramentu tabernākulā. Mēs jau tikai gribam pasargāt šo svētumu no tiem, kas to vēl nav atklājuši! Bet tādējādi it kā aizstumjam Dievu aiz mākoņiem, aiz zilā debesjuma un, šķiet, beidzot jūtamies labi. Kāds pat teiktu: Dievs ir neizzināms, pāri visam stāvošs, pārāk sarežģīts vai pārāk vienkāršs, lai par Viņu ko pateiktu, – tāpēc labāk par to klusēt.
Bet Dievs taču mūs ir radījis pēc savas līdzības, lai mūsos atstātu kādas pēdas, kurām sekojot mēs varētu Viņu atrast! Viņš ir pazemojies un pazeminājies līdz kaunpilnam arestam, ņirgām, krusta ceļam un nāvei, lai mēs vairs nenovērstos no visvarenā Dieva, kurš it kā būtu tikai tālu un kuru nekad nebūtu iespējams satikt. Svētais Gars, Iepriecinātājs, nāk un mums atgādina, ka Dievs mūs mīl.
Vai šādu iedvesmu ir viegli pieņemt? Kas tad ir mīlestība? Ja Dievs mūs mīl, tad kādi būtu Viņa pienākumi? Mīlestības pienākums – lai cik dīvaini tas arī neizklausītos – jau ir ierakstīts mūsu sirdsapziņā. Augstāk un tālāk par jūtām, emocijām, sentimentālu jūsmošanu, romantiku – mīlestība kā stipra klints balsta pasauli. Bez mīlestības mēs paši nebūtu nākuši pasaulē, bez mīlestības pasaules nemaz nebūtu. Vēlēt otram labu, darīt viņam labu, saglabāt labestību sevī un ap sevi, dažkārt pat cīnoties līdz asinīm, līdz nāvei – tas laikam vairāk izklausās pēc mīlestības.
Un otrs paradokss – ar Jēzus brāļiem, māsām un māti. Vieglāk būtu pateikt, ka Bībeles valodā brāļi un māsas var būt gan brālēni un māsīcas, gan attālāki radinieki. Taču vēl vairāk: visi, kas pilda Dieva gribu, kļūst par Viņa ģimeni. Jēzus liek saprast, ka garīgās saites ir ciešākas par miesīgajām saitēm. Jau draudzībā un mīlestībā mēs par to pārliecināmies. Šodien Jēzus mūs aicina kļūt par patiesiem, īstiem Dieva draugiem. Kristībā mēs kļuvām Dieva bērni. Esam Viņa ģimene. Bet tas ir tikai pirmais solis ceļā uz svētumu – Dieva klātbūtnes piepildītu dzīvi, ļaujot, lai Svētais Gars mīl mūsos. Mieramtuvu.lv |
