Es domāju, mums visiem šādas situācijas ir pazīstamas. Daudziem Latvijas katoļiem tāda tikšanās vieta ar cilvēkiem, kas pagātnē bijuši tuvi, ir Aglona un svētki augusta vidū. Īsas sarunas un pieklājīgs “nu, gan jau saskriesimies vēl”. Līdz nākamajam gadam.
Par to nav jābrīnās. Mūs visus kādā dzīves posmā vieno kopīgas intereses, simpātijas, varbūt pat iemīlēšanās. Bet ar laiku šīs dabiskās saites zūd. Tāda ir pasaules kārtība. Tomēr problēma ir tā, ka šī kārtība skar arī mūsu reliģisko dzīvi – mums ir tendence veidot ar Dievu attiecības, kas raksturīgas cilvēkiem, mīlēt Viņu ar cilvēcisku mīlestību un tieši tādu mīlestību sagaidīt no Viņa, bet tas ved uz nekurieni. Bieži gadās, ka cilvēks it kā “atrod Dievu”, pieņem ticību, lasa Svētos Rakstus, iet pie sakramentiem, varbūt iesaistās kādā kopienā, bet paiet laiks un pēc dažiem gadiem, pēc apprecēšanās vai pēc drauga/draudzenes atrašanas, pēc dzīves ārzemēs Dievs paliek kā sens bērnības draugs. Ar Viņu bija patīkami, bet tagad – šķiet, nav vairs par ko runāt. Ja nu vienīgi var žēloties par dzīvi, lūgt kaut ko vai arī palielīties. Neglaimosim sev – tas var draudēt mums visiem. Pat priesteriem vai klostera ļaudīm.
Ja mēģināsim uzmanīgi lasīt šīsdienas Evaņģēlija fragmentu, varbūt mums izdosies ieraudzīt, kā mēs varam izvairīties no šī slazda – no tā, ka Dievs mums var kļūt tikai par patīkamu atmiņu objektu.
Sinagogas priekšnieks, kura personu šodien vērojam, var simbolizēt katru no mums. Viņš nāk pie Jēzus ar lūgumu. Viņam tiešām rūp meitas veselība un dzīvība, un viņš cer, ka Jēzus spēs palīdzēt. Kad cilvēks vēršas pie Dieva, esmu pārliecināts, ka tomēr tas ir no visas sirds. Mēs esam gatavi Dievu lūgt, izpildīt to, ko Viņš no mums vēlas. Un ticam, ka Dievs palīdzēs. Tomēr te mēs redzam, ka Jēzus ne īpaši steidzas doties uz priekšnieka mājām. Viņš uzsāk dialogu ar mācekļiem, runā ar sievieti, kas Viņam pieskārās un tika izdziedināta. Un meitene mirst.
Varat iedomāties, kāds bija šī sinagogas priekšnieka šoks? Vai nav tā, ka mūsu dzīve ir pilna ar tādiem sašutuma brīžiem? Kāds var bēgt no vientulības, bet arvien paliek vientuļš. Kāds lūdz no Dieva veselību, bet slimība saasinās. Kādam varbūt ir jau divdesmit pieci, trīsdesmit, varbūt arī četrdesmit gadi, un viņš vēlas rast atbildi, kāds ir viņa dzīves aicinājums, bet, jo ilgāk to meklē, jo mazāk saprot. Kāds netiek galā ar savām emocijām, netikumiem, atmiņām, bet kļūst arvien sliktāk... Šo cilvēku nelaimju litāniju var turpināt, un katrs no mums tajā var ierakstīt kaut ko savu.
Jēzus atbild vienkārši: “Nebaidies! Tikai tici!” Vai tie ir mierinājuma vārdi? Ne tikai. Sinagogas priekšnieks gāja pie Jēzus kā pie mācītāja, kurš spēj izdziedināt. Viņš vēlējās no Jēzus saņemt tikai kaut ko cilvēcisku. Tāda visbiežāk ir mūsu paļāvība uz Dievu – cilvēciska. Un arī mūsu prasības ir cilvēciskas – lai Dievs man palīdz šajā dzīvē. Tajā nav nekā ļauna, bet pat viscēlākie lūgumi un nodomi spēj mūs attālināt no Dieva, ja mums nav vajadzīgs Viņš pats, bet tikai tas, ko Viņš var mums dot. Tas ir šķietami paradoksāli, bet, kamēr cilvēks gaida no Dieva kaut ko, viņa ticība mazinās.
Kad es skatījos seriāla House M.D. pēdējās sērijas, kur viens no varoņiem – dakteris Vilsons – ir smagi slims un atzīstas, ka viņš jau divdesmit gadus turējis aiz rokas mirstošos un netic, ka pēc nāves nekā nav, es izbrīnījos – cik ģeniāli ir parādīts, ka tas šim cilvēkam tomēr nedod nekādu mierinājumu! Bet tas ir pašsaprotami! Jo nav neviena vārda par mūžīgās dzīves Devēju.
Jēzus kavējās tāpēc, ka vēlējās parādīt gan sinagogas priekšniekam, gan saviem mācekļiem, kuriem ļāva sev sekot, ka Viņš ir Dievs. Jo tikai Dievam pieder vara pār dzīvi un nāvi. Tāpēc arī Jēzus teica: “Tikai tici!” Mīlestība uz Dievu pastāvēs tikai tad, ja tās pamatā būs ticība Viņam. Kamēr mēs ticam tam, ka Dievs ir mūsu grūto dzīves situāciju risinātājs, kamēr meklējam tikai kaut kādas lietas, kas mūs ar Dievu vieno, bet nevis Viņu pašu, – tikmēr mūsu attiecības ar Dievu paliks tikai cilvēcisku kategoriju līmenī. Un, ja nāks grūtības vai arī mūs aizraus dzīves straume, tad arī Dievs paliks tikai pagātnes elements.
Sinagogas priekšnieks, ceru, saprata, ka nepietiek tikai nākt pie Jēzus un lūgt. Dievs nav tikai viena no iespējām. Kādreiz pie manis atnāca kāda sieviete un prasīja, vai varu izdziedināt viņas dēlu no alkoholisma. Kad teicu, ka es to nevaru, bet Dievs gan var, ja viņa tic un ja viņa un viņas dēls paši atzīs Dievu par savu Kungu, sieviete atbildēja – labi, bet, ja nelīdzēs, tad ies pie ekstrasensa. Dievs zina, kā šī situācija atrisinājās, ja atrisinājās. Es to nezinu.
Tikai tad dzimst mīlestība uz Dievu, ja mums ir vajadzīgs Viņš pats. Redzam, ka Jēzus parāda savu dievišķību. Kāpēc Viņš to dara? Ne jau lai celtu savu reitingu, bet lai atklātu gan tiem, par kuriem šodien lasām, gan arī mums, ka, ja Viņš ir Dievs un ja mēs to atzīstam, tad Viņam no mums pienākas kaut kas vairāk par cilvēcisku cieņu un paklausību. Ticība. Tāda ticība, kas atspoguļojas visās dzīves jomās.
Tas ir vienkārši. Ja es ievēroju baušļus, tad tāpēc, ka man ir svarīgs Dievs. Ja eju pie sakramentiem – tāpēc, ka vēlos tikties ar Viņu. Ja lasu Bībeli, tad tāpēc, ka tie ir Viņa vārdi. Ja esmu paklausīgs Baznīcai, tad tāpēc, ka tā ir Dieva griba un tas mani tuvina Viņam. Ja nožēloju grēkus, tad tāpēc, ka tajos izpaudusies mana sadumpošanās pret Viņu. Tādu nostāju sauc par pilnīgu nožēlu, jo tā ir nožēla aiz mīlestības pret Dievu. Protams, ka pietiek arī nožēlot grēkus aiz bailēm no pazudināšanas, bet vai kristieši ir aicināti būt minimālisti, vai viņiem jāpietiek ar minimumu?
Lai mēs no Dieva neattālinātos, Dievam ir jāatdod tas, kas Viņam pienākas. Mūsu mīlestība pret Dievu nebeigsies tikai tad, ja, žēlastības stiprināti, mēs gribēsim Viņu pašu kā savas eksistences Dievu, nevis tikai kā dāsnu draugu. Un, lai mierinātu tos, kas gaida no Dieva palīdzību, – pēc tam mēs spēsim ieraudzīt un piedzīvot Viņa mīlestību un dāsnumu. Mieramtuvu.lv |
