Viņa vārdi un žesti ir varenības un autoritātes piepildīti. Viņš runā un māca ne tā kā viņu mācītāji un farizeji. Ļaudis ir aizgrābti, redzot Jēzus darītos brīnumus – to, ka Viņš dziedina. Līdz šim neviens cits neko tamlīdzīgu nav spējis... Turklāt Jēzus to dara, pasakot vien pāris vārdu. Ļaudis grib būt Jēzus tuvumā, grib Viņu redzēt un dzirdēt, grib Viņam pieskarties. Par nepieciešamību vienkārši paēst – par to viņi ir aizmirsuši, jo grib būt pie Jēzus.
Viņi ir aizmirsuši, bet Jēzus – nē. Viņš zina ļaužu vajadzības; dziedinot, pārveidojot viņu sirdis un dāvājot viņiem cerību, Jēzus nav aizmirsis arī par to, kas ir vajadzīgs cilvēka miesas spēkam, – nav aizmirsis par maizi.
Saticies ar izsalkušajiem, Jēzus tiem vienaldzīgi nepagāja garām. Viņš neaprobežojās tikai ar skaistu, izjustu, dievbijīgu un aizraujošu līdzību vai sprediķi par to, ka ir nepieciešams cits citam palīdzēt. Jēzus pasniedz maizi. Bet. Kristus nav tikai “izcils filantrops”. Viņš nerūpējās tikai par to, lai cilvēku miesa tiktu kārtīgi piepildīta ar ēdamo. Ar savu nāvi un augšāmcelšanos Viņš mums dāvā pats sevi, dāvā mums jaunu dzīvi. Svarīgāk par visu ir tas, ka Jēzus vēlas kļūt un būt par cilvēku sirds Maizi. Viņš ir patiess pravietis, kas nācis šajā pasaulē, lai sniegtu liecību par to, kas ir mūsu īstais aicinājums. Starp daudziem aicinājumiem, kas mums uzticēti, mums ir jākļūst par dāvanu cits citam, par palīgu, mums citam cits ir jāmīl. Mums ir jāizturas citam pret citu ar vislielāko pazemību un pacietību. Jēzus pirmais sniedz liecību par šādu uzticību cilvēkam. Viņš ir zīme, kura liecina par Dieva solidaritāti ar cilvēku.
Īpaši pirms lieliem svētkiem – Ziemsvētkiem vai Lieldienām – notiek daudzas un dažādas labdarības akcijas. Ir Labestības diena, kurā cilvēku mīlestība aizvien no jauna pārsteidz un iepriecina. Un tas ir kaut kas patiešām svarīgs, dižens un cēls – tādā vai citā veidā uzņemties rūpes par otru cilvēku, varbūt tādu, kas ir ļoti slims, dzīvo ārkārtējā nabadzībā un kam trūkst visnepieciešamākā. Tomēr, ja patiešām vēlamies rūpēties par cilvēkam nepieciešamo, mums jābūt drosmīgiem rūpēties arī par to, kas rada labas pārmaiņas cilvēka sirdī un palīdz augt “gudrībā pie Dieva un cilvēkiem”. Jo pastāv gan miesas, gan arī dvēseles bads, un tam par iemeslu visbiežāk ir nevis mūsu zemes neauglība un ražas trūkums, bet cilvēka sirds nocietināšanās, valdošās ekonomikas ledainais aukstums, egoisms, aprēķins un vēlme par katru cenu gūt peļņu...
Jēzus nevēlas būt par valdnieku pavairotas maizes dēļ. Evaņģēlijs gan atklāj Kristu kā Valdnieku – bet tādu Valdnieku, kura galvā ir likts ērkšķu kronis un kura tronis ir krusts. Kungs Jēzus atdod savu dzīvību, lai mums būtu dzīvība un lai tā mums būtu pārpilnībā. Un Viņš mums saka: “Mīliet cits citu, kā Es jūs esmu iemīlējis!” Mieramtuvu.lv | 
