Tāpēc lielāka nozīme ir Dieva atbildei nekā Mozus atbildei. Bet Kungs nerunāja tautai, bet Mozum tāpēc, ka ļoti bieži Dievs izmanto savus praviešus, savus izredzētos, lai uzrunātu tautu.
Dievs atbildēja, pirmkārt, tāpēc, ka Viņš vienmēr izpilda savus solījumus, un, otrkārt, tāpēc, ka Viņš vienmēr rūpējas par saviem bērniem. Dievs vienmēr mūs meklē.
Dzīvot nozīmē progresēt, augt – ne tikai cilvēciskajā dzīvē, bet arī garīgajā dzīvē. Lai attīstītos, ir nepieciešami kādi līdzekļi: piemēram, mēs ēdam, brokastojam, pusdienojam u.tml., lai būtu spēks un varētu strādāt, sportot... Ja mēs to nedarām kārtīgi, rodas tādas slimības kā anēmija, anoreksija vai citas nelaimes.
Arī dvēselei ir vajadzīga kāda barība – ja tās nav, arī dvēsele var sākt slimot un pat mirt.
Un vissvarīgākais ēdiens mūsu dvēselei ir Euharistija.
Evaņģēlijā lasījām, ka Jēzus Kristus teica saviem mācekļiem: “Es esmu dzīvības Maize.” (Jņ 6, 35) Euharistijā Dievs ir ar mums, bet ir vajadzīgs arī, lai mēs būtu ar Viņu. Nepietiek iet uz Misi, lai būtu ar Dievu baznīcā. Mums ir jābūt kopā ar Dievu arī darbā, strādājot kā Dieva bērniem; mums ir jābūt kopā ar Dievu savā ģimenes dzīvē, esot miera un prieka sējējiem. Tas nozīmē būt ar Dievu.
Būt ar Dievu nozīmē atvērt Viņam visu mūsu dzīvi – pagātni, tagadni un nākotni.
Būt ar Dievu nozīmē būt svētam. Tas ir mūsu dzīves mērķis: svētums.
Svētais Hosemarija Eskriva savā grāmatā “Ceļš” rakstīja: “Paradoksāli – kļūt par svēto ir vieglāk nekā kļūt par zinātnieku, bet būt par zinātnieku ir vieglāk nekā būt svētam.” (“Ceļš”, nr. 282)
Kļūt par svēto ir vieglāk, kad mēs atļaujam Dievam strādāt mūsos. Un to mēs darām, kad saņemam Euharistiju un dzīvojam kā Viņa bērni.
Visi cilvēki ir aicināti būt svēti, kā mūsu Debesu Tēvs ir svēts. Lai būtu svēti, ir nepieciešama, no vienas puses, Dieva žēlastība mūsos, no otras puses, arī konkrētas garīgas prakses un tikumi, lai mūsu dzīve būtu vienota.
Garīgās prakses var pielīdzināt skulptora instrumentiem, ar kuru palīdzību akmenim var piešķirt vēlamo formu. Mēs katrs esam sava personīgā akmens kalējs, un no tā mums ir jāizveido svētais. Kāds nostāsts vēsta, ka Mikelandželo reiz staigājis pa slavenajām Karraras marmora lauztuvēm un kaut ko cītīgi meklējis. Kad kāds no klātesošajiem ieprasījies, ko tas meklējot, skulptors strupi atbildējis: “Svēto.” Pārējie sākuši smieties un teikuši, ka svēto vajag meklēt baznīcā, bet ne akmeņlauztuvēs. Mikelandželo tomēr turpinājis meklēšanu. Un piepeši viņš apstājies un priecīgs iesaucies: “Te, šajā akmenī, viņš ir!” Izmeklēto akmeni Mikelandželo licis nogādāt uz savu darbnīcu Romā un no tā ar laiku izveidojis skaistu kāda svētā statuju. Arī mēs varam izdarīt to pašu savā dzīvē, ar Dieva palīdzību, ja vien to gribam.
Svētais Hosemarija kādā sprediķī sacīja: “Es bieži teicu augstskolu studentiem un strādniekiem, kurus satiku trīsdesmitajos gados, ka viņiem jāzina, kā materializēt savu garīgo dzīvi. Es gribēju viņus brīdināt no kārdinājuma, kas bija tik izplatīts gan tad, gan arī tagad, – dzīvot dubultu dzīvi: no vienas puses, iekšējo dzīvi, kas ir saistīta ar Dievu, bet, no otras puses, – kā kaut ko nošķirtu un atšķirīgu – savu profesionālo, sociālo un ģimenes dzīvi, ko veido šīs zemes realitātes. Nē, mani bērni! Mēs nedrīkstam dzīvot dubultu dzīvi. Ja vēlamies būt kristieši, mēs nedrīkstam sašķelt savu personību. Ir tikai viena dzīve, kuru veido miesa un gars. Un tieši šai dzīvei vajag kļūt – gan miesā, gan dvēselē – svētai un Dieva piepildītai: mēs atklājam neredzamo Dievu visredzamākajās un materiālākajās lietās.” (“Dedzīgi mīlēt pasauli”, homīlija, 1967. gada 8. oktobrī)
Lai tā dzīvotu, ir nepieciešams būt par euharistisku dvēseli. Par cilvēku, kas dzīvo caur Euharistiju, ar Euharistiju un no Euharistijas.
Es vēlētos beigt šos vārdus ar garīgās Komūnijas lūgšanu, ko esmu mācījies no svētā Hosemarijas: “Kungs, es vēlos Tevi pieņem ar to šķīstību, pazemību un dievbijību, ar kādu Tevi pieņēma Tava vissvētākā Māte. Svēto garā un dedzībā.” Mieramtuvu.lv |
