Ar Livonijas Romas katoļu Baznīcas valsts dibināšanu tika apvienotas ciltis, kuras pieņēma Jēzu Kristu kā savu Kungu un bija ar mieru pat mirt, lai aizstāvētu brīvību ticēt Kristum. Tam bija kulturālas un politiskas sekas. Bīskapa Meinarda darbības iemesls bija viņa dziļā mīlestība uz Dievu, kas sevi atklājis Jēzū Kristū.
Šīs mīlestības dēļ viņš arī iesāka misijas darbu Livonijā, turklāt darīja to ar lieliem panākumiem, kā to atstāsta Lībekas Arnolds, savā Slāvu hronikā runājot par pirmo evaņģelizāciju: “Pirmais šī pasākuma ierosinātājs bija kungs Meinards, Zēgebergas kanoniķis, kuru Kunga mācība mudināja šai neticīgajai tautai sludināt Dieva mieru un panākt, lai tajā pamazām uzdzirkstī ticības kvēle. Un, kad svētīgais vīrs dažu gadu laikā bija turp devies kopā ar lieltirgotājiem un cītīgi veltījies saviem darbiem, viņš juta, ka Kunga roka ir spēcīga un viņa klausītāju uzticēšanās – ļoti liela.”
Bīskapa svētuma slava izplatījās aizvien plašāk – to apliecina cieņa, ko viņam pauda gan ticīgie dzīves laikā, gan arī kuplais skaits lībiešu, kuri, kā raksta prof. Henriks Trūps, “ar asarām acīs šķīrās no sava tēva – bīskapa, kuru tie jau bija iemīlējuši”, kad viņš mira 1196. gada 12. oktobrī un tika apglabāts Ikšķiles baznīcā. Tomēr jau 14. gadsimtā Meinarda mirstīgās atliekas tika pārapbedītas Rīgas Doma baznīcā, kur tās atrodas arī tagad Svētā Krusta altāra priekšā.
Baznīcas liturģiskajā kalendārā bīskapa Meinarda atceres diena ir noteikta šodien, 14. augustā. Šajos svētkos godināt bīskapa svētumu nozīmē pārdomāt par mūsu garīgajiem pamatiem, kuri nav vienkārši reducējami uz kādu vispārēju cilvēka garīgumu, – runa ir par mūsu garīgās dzīves pamatiem Kristus gaismā, kas caur ticību un kristībām ieved cilvēku Svētās Trīsvienības draudzībā.
Mēs bieži vien šodien dzirdam, ka Latvijā ir nepieciešama jauna garīgā atmoda. Tā ir pareiza vēlme. Jo cilvēks nedzīvo no maizes vien un katrā cilvēkā ir dziļas slāpes pēc bezgalīgās Mīlestības un pēc dzīves dziļākajiem pamatiem. Jautājums par dzīvi pēc nāves, ilgas pēc mūžīgās dzīves caurstrāvo katra cilvēka sirdi. Tā tas bija Meinarda laikā, tā tas ir arī šodien.
Bet šodien mēs bieži vien vairs neapzināmies kristietības unikālo atbildi uz šīm cilvēka visdziļākajām ilgām – atbildi, ko bīskaps Meinards un pārējie misionāri atnesa Latvijas tautai pirms astoņiem simtiem gadu. Evaņģelizācijas process Livonijā, protams, nebija viegls, tas ir saistīts ar tā laika politisko kontekstu un ar pašu kristiešu grēcīgumu – ne vienmēr viņi līdz galam izprata, kā būtu pareizi rīkoties saskaņā ar Kristus mācību. Tomēr būtu kļūdaini apstāties pie pirmās evaņģelizācijas kļūdām, lai vienkārši padarītu par nenozīmīgu Kristus Labās Vēsts atskanēšanu pie Baltijas jūras un Daugavas krastiem.
Šīsdienas svētki mums liek veikt arī plašākas pārdomas – apcerēt svētuma nozīmi kristietībā. Svētums kristiešiem ir pienākums, kā to māca pats Jēzus Kalna sprediķī: “Tāpēc esiet pilnīgi, kā arī jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs!” (Mt 5, 48) Bet kristietis zina, ka cilvēks pats nevar kļūt svēts. Viņam ir nepieciešama Dieva žēlastība, Dieva palīdzība, Dieva spēks.
Mēs visi savā dzīvē esam pieredzējuši garīgu nespēku un vājumu, par ko paši nereti brīnāmies un kaunamies. Tas ir saistīts ar to, ka mēs nepilnīgi izmantojam šo dāvanu, kas ir mūsu piederība kristietībai, caur kuru mēs arvien pilnīgāk atdzimstam Kristū un kļūstam par Viņa godības atspulgu.
Svētie mums palīdz saprast, ka nedrīkstam būt minimālisti un samierināties ar savām neveiksmēm. Viņi mums liek saprast, ka Kristus ideāls ir īstenojams tam, kurš tic un kurš paliek Kristū ar sirdi, lūgšanu un darbiem. Svētie paši bieži vien ir piecēlušies no dubļiem, kuros bija pakrituši, un, paļaujoties uz Dieva atklāto žēlsirdību, ir ticējuši, ka atgriešanās ceļš ir iespējams. Svētie mums palīdz arī mīlēt Baznīcu, to nedodot un neatstāt. Jo Baznīca ir svēta pēc savas būtības, bet ietver sevī visus bērnus – gan svētākus, gan grēcīgākus.
Kad šodien uzbrūk Baznīcai, norādot uz tās locekļu nepilnībām, tad ir vienmēr jāatceras, ka arī mēs piederam Kristus Miesai, tas ir, Baznīcai, ka arī mēs esam grēcinieki un nepilnīgi un ka, tāpat kā Jēzus laikā starp apustuļiem bija Jūdass, kas savu Kungu nodeva, tāpat starp viņiem bija arī svētais Jānis, kas kopā ar svēto Mariju un dažām sievietēm uzticīgi palika krusta pakājē.
Ir vienmēr jāatceras, ka svētuma būtība ir mīlestība. To mums vienreizēji atklāj svētā Terēze no Bērna Jēzus: “Es sapratu, ka, ja Baznīca ir miesa, kas veidota no daudziem locekļiem, tad tai netrūkst visnepieciešamākā, viscēlākā no tiem, – es sapratu, ka Baznīcai ir sirds un ka šī sirds deg mīlestībā. Es sapratu, ka vienīgi mīlestība liek darboties Baznīcas locekļiem un, ja mīlestība izdzistu, tad apustuļi vairs nesludinātu Evaņģēliju un mocekļi atteiktos izliet savas asinis...” Varam būt droši, ka šī mīlestība dega svētā Meinarda sirdī un šī mīlestība iededza trīsvienīgā Dieva liesmu Livonijā pirms 800 gadiem un deg daudzu ticīgo sirdī Latvijas Baznīcā arī šodien.
Mūsu ticība, mīlestība un cerība diemžēl ne vienmēr kvēlo, tāpēc svētā Meinarda svētkos ļausim, lai Svētais Gars uzpūš jaunu uguni mūsu sirds oglēs, ja tām ir jāpalīdz uzliesmot no jauna. Svētīgais Jānis Pāvils II rakstīja, ka “Baznīcas vēsturē grūtākajos brīžos svētie vienmēr bijuši atjaunotnes avots un cēlonis”. Lūgsim Dievu, lai svētais Meinards palīdz jaunajai evaņģelizācijai Latvijā.
Evaņģelizācija pieder pie kristietības būtības, kā to skaidri parāda šīsdienas lasījumi, kas aicina sludināt Dievu visām tautām. Šodien mēs reizēm sliecamies domāt, ka dialoga vārdā ir jāatsakās iet un liecināt par Labo Vēsti. Tomēr patiess dialogs nekad neaizliedz dalīties ar savām bagātībām – arī ticības jomā. Būtu nepareizi domāt, ka pozitīva attieksme un tolerance pret citādi domājošajiem nozīmētu izvairīties no patiesības jautājuma. Katram cilvēkam ir tiesības liecināt par savu patiesību, respektējot otra sirdsapziņu un reliģijas brīvību.
Patiesa evaņģelizācija vienmēr notiks patiesības un mīlestības ietvaros. Pretējā gadījumā tā neatbilst tam, ko par evaņģelizāciju raksta jau pirmais pāvests Pēteris, aicinot paturēt Jēzu savā sirdī, esot vienmēr gataviem dot atbildes tiem, kas prasa norēķinu par kristīgo cerību, bet tam ir jānotiek lēnprātībā un rādot labas dzīves piemēru (sal. 1 Pēt 3, 14-15). Mieramtuvu.lv
Foto: sv.Meinarda skulptūra Rožukroņa dārzā Viļānos |
