Dieva izvēlētās tautas kultūrā attiecības starp skolotāju un mācekli bija nesalīdzināmi svarīgākas par tēva un dēla attiecībām. Tēvs dāvāja dēlam dzīvību, un tieši šī iemesla dēļ, ka tēvs ir dzīvības avots, dēls viņu ļoti cienīja. Savukārt skolotājs saskaņā ar ebreju tradīciju mācīja savam māceklim dzīvot labu dzīvi. Ebrejam vērtība bija apslēpta labā dzīvesveidā, nevis vienīgi pašā dzīvības faktā. Tieši tādēļ skolotājs, kurš mācīja labu dzīvesveidu, bija svarīgāka persona nekā tēvs, kurš bija dāvājis dzīvību. Kristus laikos skolotājs māceklim ne tikai nodeva informāciju, bet arī mācīja uz konkrētām vērtībām balstītu dzīvi. Kristus ir Skolotājs, kurš māca dzīvot labi, krietni. Viņa mācība neizpaudās vienīgi vārdos. Jēzus katram māceklim atsevišķi teica: “Nāc, seko man!” (Jņ 1, 43) – un tas nozīmē: “Nāc, dzīvo kā Es, nāc un dzīvo savu dzīvi kopā ar mani, Es dalīšos savā dzīvē ar tevi, un tu iemācīsies dzīvot krietni.”
Mūsdienās pedagoģijas process gan cītīgi pilda savu uzdevumu, sniedzot zināšanas un nodrošinot audzināšanu, tādā veidā formē zināmu pasaules uzskatu ar mērķi panākt attīstītu personību, atbildīgu sabiedrības locekli. Tomēr cilvēks šādā koncepcijā ir vienīgi homo sapiens jeb saprātīga būtne. Savukārt kristietības skatījumā cilvēks ir Dieva radīts un uz Dievu atvērts, jo vairāk – spējīgs Dievu pazīt un veidot ar Viņu personiska rakstura attiecības. Teoloģiskā antropoloģija raksturo cilvēku kā homo religiosus. Kristīgajā teoloģijā, runājot par Dieva atklāsmi, tiek norādīts uz to, ka Dievs ļaujas, lai mēs Viņu iepazītu. Vatikāna II koncils atgādina, ka Kristus, atklājot Tēvu un Viņa mīlestības noslēpumu, vienlaicīgi pilnībā atklāj cilvēku pašam cilvēkam (sal. GS, 22).
Vispārējās pedagoģijas mērķis un kristīgās pedagoģijas mērķis ir savienojams, jo prāts neizslēdz ticību un ticība ir prātam uztverama realitāte, neraugoties uz tās pārdabisko raksturu. Tieši tādēļ šodienas pirmais lasījums ir uztverams kā ceļa maize visiem izglītībā iesaistītajiem, proti: “Bet tagad, Izraēl, klausies likumus un pavēles, kuras es tev mācu... Ievērojiet tās un pildiet darbos. Jo tās ir jūsu gudrība un prātīgums ļaužu priekšā.”
Kristīgā ģimenē bērniem līdz ar alfabētu tiek mācīts katehisms, lai ieaudzinātu ticībā balstītu apziņu, kuru atgādina apustulis Jēkabs otrajā lasījumā: “Viss labais, ko mēs saņemam, un visas pilnīgās dāvanas nāk no augšienes, tās nolaižas no gaismas Tēva,” – un piebilst, norādot uz kristietim piešķirto godu: “Pēc savas gribas Tēvs mūs ir dzemdinājis ar patiesības Vārdu, lai mēs būtu it kā Viņa radījumu pirmdzimtie.”
Mozus un apustuļa Jēkaba atgādinājumu gaismā ir labāk izprotams Jēzus Kristus brīdinājums, kuru lasām šodienas Evaņģēlija fragmentā un kuru Viņš izteica farizejiem un Rakstu zinātājiem, tātad tā laika reliģiski izglītotiem un par dievbijības paraugu uzskatītiem ļaudīm: “Šī tauta godina mani ar lūpām, bet viņu sirds ir tālu no manis. Veltīgi viņi mani godā, mācot likumus, ko izdevuši cilvēki.” Atsākot mācību un studiju gaitas, šis brīdinājums mums liek atcerēties, ka kristietis ir aicināts ne vien iepazīties ar Svētajos Rakstos un Tradīcijā sniegto Atklāsmi, bet arī dzīvot saskaņā ar to, sekojot Dieva Dēla dzīvesveida piemēram. Kristieša uzdevums ir izglītot gan prātu, gan sirdi, pārmantojot Jēzus vissvētās Sirds tikumus, lai no iekšienes, no cilvēka sirds neizietu ļaunums (sal. Mk 7, 23), bet gan lai tajā dzimtu un attīstītos spēja atpazīt Dieva mīlestību, spēja atbildēt uz to ar savējo un pastāvēt tajā.
Visas dzīves garumā kristietis ir Dieva bērns un māceklis, kas nemitīgi, nonākot līdz kādai jaunai dzīves gudrības atziņai, piekrīt tautā sacītajam “mūžu dzīvo, mūžu mācies”. Cilvēka mūžs sākas ar ieņemšanas brīdi, no tā paša brīža sākas arī Dieva radības un Dieva likumu iepazīšana. Mūsdienās daudz tiek diskutēts par bērnu reliģisko audzināšanu un bieži vien izskan dažādi iebildumi pret to. Tomēr, ja bērnam ir tiesības uz prāta izglītību, tad jo vairāk – arī uz sirds izglītību, lai no tā izaugtu ne vien saprātīga būtne (homo sapiens), bet arī reliģiska būtne (homo religiosus), jo cilvēks pēc savas dabas ir atvērts un virzīts uz Transcendento. Cilvēks kļūst par reliģisku būtni tad, ja iepazīst Transcendento realitāti un nodibina ar Viņu personisku kontaktu.
Šī procesa veicināšanai, par kuru tieša atbildība ir bērnu vecākiem un krustvecākiem, skolās tiek piedāvāta kristīgā mācība. Dažās pilsētās Latvijā ir iespēja izvēlēties katoļu izglītības iestādes (bērnudārzi, pamatskolas, ģimnāzijas), vienlaicīgi draudzēm ir pienākums nodrošināt katehēzes nodarbības svētdienas skolās bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem.
Saskaņā ar Katoliskās Baznīcas kanoniskajiem likumiem katoļticīgajiem ir pienākums rūpēties par bērnu audzināšanu kristīgā vidē gan mājās, gan mācību iestādē. Priesteris Paskāls Jerumanis, atbildot uz iebildumu pret bērnu katehizāciju, atgādina, ka kristīgās ticības pieņemšana vai noraidīšana ir izvēle nevis starp diviem līdzīgiem, līdzvērtīgiem labumiem, bet gan starp dzīvību un nāvi. Tāpēc vecāku pienākums ir nekavējoties dot bērnam iespēju atrasties dzīvības straumē. Būtu noziegums liegt bērnam iespēju pazīt Dievu, neļaut smelt spēku dievišķajā dzīvē. Jēzus teica: “Ļaujiet bērniņiem nākt pie manis un neliedziet to viņiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.” (Mk 10, 14) Šos Jēzus vārdus ir vērts atcerēties kristīgiem vecākiem, kad skolā jāizšķiras, piemēram, vai sūtīt bērnu uz kristīgo mācību vai ētiku, kad skolas vecumu sasniegušam bērnam ir jāizšķiras starp kārtējā pulciņa nodarbību vai katehēzes nodarbību svētdienas skolā, lai nopietni sagatavotos pirmajai grēksūdzei un svētajai Komūnijai, vēlāk Iestiprināšanai. Bērnībā ieliktie kristīgās audzināšanas pamati ļaus cilvēkam augt un attīstīties Dieva bērna un Debesu valstības mantinieka apziņā.
Liela nozīme ir ģimenes, skolas un Baznīcas līdzdalībai un līdzatbildībai bērna Dieva veidotās personības attīstībā. Pāvests Jānis Pāvils II ir uzsvēris, ka audzinātāja galvenais mērķis ir ne tikai palīdzēt satikties ar Jēzu, bet gan palīdzēt sadraudzēties, piedzīvot dziļu vienotību ar Viņu. Jo vienīgi Dieva Dēls var mūs aicināt Tēva mīlestībā, Svētajā Garā, piedalīties Svētās Trīsvienības dzīvē.
Audzinātājs ir pielīdzināms Kristus māceklim – starpniekam, kura uzdevums ir atvieglot personisku saziņu starp Dievu un cilvēku, kā arī cilvēku starpā konkrētajā kopienā. Šo uzdevumu iespējams izpildīt, pateicoties Svētā Gara harizmai, izkoptam garīgumam un autentiskai dzīvesveida liecībai. Audzinātājam vienlaikus gan jāvelta audzināmajiem mīlestības pilnas rūpes, gan, mācot ticības patiesības, jākļūst par dzīvesveida audzinātāju. Pieredze liecina, ka laba audzinātāja personības valdzinājumā audzēkņi bieži vien pamana sekošanai vērtu piemēru un patapina viņa pozitīvās rakstura īpašības. Audzēkņi labprāt vēlas būt radikāli, tos raksturo dabiska tiekšanās pēc pilnības, kurai tuvina audzinātāja nospraustie mērķi.
Mūsdienās ir novērojamas lielas prasības pret pedagogiem viņu profesionālās kompetences līmeņa paaugstināšanā. Savukārt audzinātājam jāapzinās, ka tikpat svarīga ir nepieciešamība nepārtraukti audzināt savu personīgo raksturu un stiprināt gribu, kā arī apzināties savas audzinošās darbības līdzekli – mīlestību, jo audzināmā iemīlēšana ir visefektīgākais audzināšanas pamatnosacījums. Audzinātājs ir aicināts dāvāt bērniem mīlošu sirdi, lūgšanā cenšoties izprast bērna īpatnības un respektēt viņa personību.
Tas, kurš pats ir atklājis, attīstījis un saglabājis sevī Radītāja ieceres, spēs palīdzēt to darīt citiem. Kāda mūsdienu domātāja kristīgā audzinātāja aicinājumu raksturo šādi: “Audzinātājs tic, bet neatsakās no domāšanas; mīl visus, bet neglaimo neliešiem; ir uz visu atvērts, nevis visam pakļauts; dzīvo miesā, nevis miesai; cieš, tomēr, vienots ar Kristu, aizvien dodas uz priekšu; pakrīt, toties zina, kurš viņu var piecelt; cīnās, bet nenogalina; nenorobežojas no pasaules, tomēr nav tai pakļauts; zina, kam uzticas, un tādēļ ir stiprs.”
Ticības mācības skolotāju un garīdznieku īpašais uzdevums ir audzināšanā piešķirt lielu nozīmi Baznīcas gada skaidrošanai un ievērošanai. Izprotot liturģiju un tajā piedaloties, cilvēka dvēsele top apgaismota, audzināta, svētdarīta. Tomēr šī uzdevuma izpildīšana ir atkarīga no dievbijības praktizēšanas ģimenē. Vecāki ir tie, kas no ieņemšanas brīža tuvina bērnus pestīšanas noslēpumiem, dienu iesākot un nobeidzot ar kopēju pateicības un piedošanas lūgšanu, ik svētdienu piedaloties Svētās Mises svinēšanā. Pašsaprotami, ka garīgās prakses ļauj vecākiem labi sagatavot bērnus svētajiem sakramentiem, kuros Pestītājs pats rūpējas par dvēselē un sirdī apslēptajām Radītāja dāvanām, palīdz tās saglabāt, attīstīt un tajās dalīties – tātad atbildīgi pielietot.
Tādā veidā visi reliģiskajā audzināšanā iesaistītie palīdz atklāt Radītāja dāvāto un Pestītāja un Svētā Gara uzturēto garīgo apdāvinātību. Iemāca atklāt, novērtēt un saglabāt to īpašo dižciltību, kuru cilvēkam atguvis Kristus un kuru nodrošina Kristība. Saglabāt Dieva dāvāto dižciltību nozīmē saglabāt Dieva bērna godu – cilvēka personības pamatu.
Jauno mācību un akadēmisko gadu iesākot, lūgsim sev žēlastību ar prātu un sirdi pazīt Dieva mīlestību un tai sekot, lai mēs dzīvotu! Mieramtuvu.lv |
