Jau tikai ar prātu pārdomājot par eksistējošo realitāti, varam nonākt pie šāda slēdziena. Kristīgās atklāsmes gaismā, kā to māca Svētie Raksti un Ticības apliecība, Kristus atgriežas uz šīs zemes pasaules beigās.
Šīsdienas Evaņģēlija lasījums saka – Kristus atnāks kā uzvarētājs. Un tad ieraudzīs Cilvēka Dēlu atnākam padebešos ar lielu spēku un godību. Taču nekas netiek atklāts par to, kad tas notiks, – tomēr par to dienu vai stundu nezina neviens, ne eņģeļi Debesīs, ne Dēls, bet vienīgi Tēvs. Tas nozīmē tikai to, ka mums nav jāuzticas visiem pasaules beigu sludinātājiem, kuri, privāto atklāsmju iedvesmoti, biedē cilvēkus ar drīzu pasaules galu. Tādi sludinātāji jau bijuši gan pirmo kristiešu vidū, gan visā vēstures gaitā – kā, piemēram, Jehovas liecinieku atkārtotie pasaules beigu sludinājumi, laicīgā prese, tuvojoties 2000. gadam, arī nesen bieži atkārtotie acteku maiju pasaules gala pasludinājumi.
Lai izprastu šīsdienas Marka evaņģēlija fragmenta nozīmi, tas ir jālasa visas trīspadsmitās nodaļas kontekstā. Sākumā Jēzus, skatoties uz Jeruzalemes templi, pasludina tā iznīcināšanu. Tad, atbildot uz mācekļu uzdoto jautājumu, kad tas notiks, atbild ar garu runu apokaliptiskā stilā. Mēs zinām, ka Jeruzalemes templi nopostīja romiešu okupācijas armija 70. gadā atriebībā par tautas sacelšanos. Kopš tā laika no tempļa ir palikuši pamati un slavenais Raudu mūris, virs kura atrodas musulmaņu mošeja. Tomēr Kristus atbilde paliek noslēpumaina, un tā ir jāattiecina arī uz pasaules beigām, kad Kristus nāks otrreiz, lai tiesātu dzīvos un mirušos, kā arī tā aicina kristiešus palikt nomodā, kā norāda nodaļas noslēgums (sk. 13, 33).
Baznīca, izvēloties šos lasījumus liturģiskā gada beigās, mums atgādina, ka mēs nedrīkstam iemigt, ka mūsu saknes un nākotne ir Debesīs, ka Kristus ir vēstures Valdnieks, kuram pieder pasaules, kā arī Latvijas liktenis, un arī mūsu dzīve. Viss ir Viņa rokās.
Abi lasījumi, gan no Daniēla grāmatas, gan no Marka evaņģēlija, ir cerības pilni. Lai arī no vienas puses tie dramatiskā valodā runā par pasaules beigām un par Pēdējo tiesu gan nāves, gan grēka dēļ, jo tie mūs nemitīgi apdraud, – Kristum pieder pēdējais vārds. Ļaunums tiks sakauts, taisnība uzvarēs, un Dievs dāvinās mūžīgo dzīvi: “Un daudzi no tiem, kas guļ zemes putekļos, uzmodīsies. .. Tie, kas būs mācīti, mirdzēs kā debesu spožums, un tie, kas daudziem būs iemācījuši taisnību, būs kā zvaigznes uz mūžīgiem laikiem.” Daudzi modīsies, lai dzīvotu Dieva svētlaimē mūžīgo dzīvi. Tie, kas būs dzīvojuši taisnīgi, izvairījušies no grēka un sekojuši Dieva balsij saskaņā ar savu sirdsapziņu un kristīgo Atklāsmi, vienoti ar to Kristības sakramentā, – to vārdi būs ierakstīti Dieva grāmatā.
Šī Dieva uzvaras gaisma iedrošina katru cilvēku nekrist izmisumā par savu grēku, pasaulē valdošo ļaunumu un netaisnību, par nāves tuvumu, kura mums atņem mīļotos. Tā aicina mūs palikt nomodā un nemitīgā atgriešanās stāvoklī, iestāties par labo un aizstāvēt taisnību – gan sevī, gan pasaulē, kas mums ir uzticēta kā Dieva pārvaldniekiem.
Šodien, kad svinam 18. novembri, atceroties dienu, kad Latvija ieguva neatkarību, paliksim garīgā nomodā un dziedāsim ar bijību Latvijas himnu, kura patiesībā ir lūgšana, ko mūsu tēvi mums ir atstājuši mantojumā. Pēc daudzajiem kariem un vajāšanām tie bija sapratuši, ka šī zeme ir Dieva dota, – šī ir vienīgā zeme, kurā mēs varam kopt savu kultūru un valodu un kura cauri laiku laikiem ir tikusi nemitīgi apdraudēta. Tas nav mīts vai kāda ideoloģiska fantāzija. Jau 1550. gadā vācu kosmogrāfs Sebastjans Minsters rakstīja, ka “nav nelaimīgākas tautas par latviešu tautu”, jo tai kopš laiku laikiem ir bijis jācīnās pret dažnedažādiem ienaidniekiem, kas uzbrukuši no visām pusēm. 1476. gadā, Livonijas konfederācijai sabrūkot, Latvijas teritorijā ienāk Krievijas karaspēks, kas vēlāk, 1502. gadā, tiek sakauts pie Pleskavas. Taču jau 1558. gadā iebrūk Ivans Bargais un Livonijā iesākas nežēlīgs laiks, kas ilgst līdz 1583. gadam, kad Krievijas karaspēks atstāj Livoniju. Un atkal 1721. gadā cara karaspēks iekļauj Livonijas bijušo teritoriju Krievijas impērijā līdz pat 1920. gadam.
Runāt par pagātni nenozīmē nepiedot, lai kurinātu naidu, bet vēsturisko faktu priekšā saprast Latvijas tautas traģēdiju. Latviešu baltais spīts, par kuru raksta Zenta Mauriņa, ir radies nemitīgo vajāšanu un brīvības ilgu rezultātā. Lasot uz Sibīriju izsūtīto vēstules, redzam, ka Kristus daudziem ir bijis viņu izdzīvošanas un cerības pamats. Cik daudzi no tiem, apzināti vai sirds dziļumos pārdomājot, būs uzrunājuši Dievu ar šīsdienas psalma vārdiem: “Kungs ir mana mantojuma un mana biķera daļa, Tu esi tas, kura rokās ir mans liktenis. Kungs vienmēr būs manu acu priekšā; es netikšu pieveikts, jo Viņš ir man pie labās rokas.”
Šīsdienas Evaņģēlija lasījums mums var palīdzēt saprast, kādai ir jābūt vērtību skalai Latvijā, lai mēs spētu izdzīvot un turpināt kopt garīgo un kultūras mantojumu, ko esam saņēmuši no iepriekšējām paaudzēm. Vēršot skatu uz Debesu Tēviju un paliekot garīgā nomodā, netiek novērsta uzmanība no šīszemes Tēvijas – raksta Jānis Pāvils II grāmatā Atmiņa un identitāte. Tieši otrādi, šāda attieksme veicina atbildības jūtas pret savu tuvāko un izved no egoistiska individuālisma, kas liek cilvēkiem dzīvot, nerēķinoties ne ar vienu, vienalga, vai tā būtu ģimene, draudze, uzņēmums, pagasts, pilsēta vai valsts. Ja brīvības jēdziens sakņojas vienīgi individuālistiskā priekšstatā par cilvēku, tad brīvība nenes augļus un cilvēks kļūst otram cilvēkam par ienaidnieku. Tad traucē bērns mātes miesās, tad traucē Tēvzemes jēdziens, tad pazūd tradīcijas nozīme un sociālās vērtības, tad varam melot cits citam, tad varam cits citu krāpt vai aplaupīt, tad ir grūti un negribas piedot, tad ienīstam cits citu, negribam saprast… Un tādai valstij nav nākotnes. Taču cilvēks, kurš ir atvērts un kuru vada sevis veltīšanas loģika, kļūs arvien brīvāks un spēs darīt arī citus brīvus, nemēģinot par katru cenu kaut ko iegūt sev, bet skatoties, kā vispirms iespējams iestāties par kopīgo labumu, pakalpot otram. Kristus skolā varam daudz ko iemācīties, un šīs zināšanas bagātina visus...
Dievs, svētī Latviju un visus tās cilvēkus! Svētī Latvijas ģimenes! Svētī jo īpaši Latvijas bērnus, kā arī vecos un slimos ļaudis! Svētī Latvijas tautu un Latvijas Baznīcu! Amen. Mieramtuvu.lv |
