Mēs gaidām Viņu ar prieku un cerību, stiprināti ar Marijas un Jāzepa ticības piemēru, viņu atvērtību kalpošanai, kā arī sekodami Kristum pazemībā un lūgšanā.
No patukšās un izpostītās Jeruzalemes pravietis Jeremijs atgādina Babilonas trimdiniekiem, ka Dieva solījumi piepildīsies: Mesija – Atpestītājs nāks, Viņš spriedīs tiesu un taisnību virs zemes... Jeruzaleme dzīvos drošībā (Jer 33, 15-16). Solītais mierinājums tomēr īstenosies līdz ar pārbaudījumiem. Jēzus atnākšanu laiku beigās pavadīs apjukums debesīs un satraukums virs zemes. Lūkass pravietiskā un apokaliptiskā veidā norāda, ka nepieciešama atbrīvošanās no ļaunā un izšķiršanās. Dievs gūs uzvaru pār katru ļaunumu, un parādīsies jaunas debesis un jauna zeme. Advents pieprasa paļāvību un modrību, sevišķi lūgšanā, lai mēs kļūtu cienīgi sastapt Dievu, kas vēlas, lai mūsu sirds nostiprinātos un būtu svētumā nevainojama (1 Tes 3, 13).
Baznīca aizsāk savas Adventa gaitas, gatavojoties Jēzus atnākšanai. Tā gatavojas, atjaunojoties ticībā uz Kristu, kura vārdā un piemērā meklējamas atbildes uz dziļākajiem cilvēka sirds un prāta meklējumiem. Ticība nav vienmēr skaidra, bet arī nav akla, tai ir ārēji un iekšēji pamatojumi. To var pētīt, rūpīgi izmeklēt, salīdzināt ar dabiskām zināšanām, pārbaudīt dzīves pieredzē. Dzīvē ieviesta ticība kļūst par gaismu; mīlestības rosināta ticība kļūst par spēku; pārdomāta ticība kļūst par radošu garu. Tāpēc lai ticība saskaņojas ar mūsu centieniem pārveidoties un mainīties!
Dievs taču ir apslēpts mūsu fiziskajām acīm (sal. Is 45, 15). Lai arī uz dievišķo realitāti norāda daudzas zīmes, daudzi ceļi, daudzas balsis un ierosmes, tomēr pašreizējā dzīvē Viņu redzam atspoguļotu neskaidri, it kā spogulī, noslēpumā (sal. 1 Kor 13, 12). Racionālas zināšanas par Dievu saistītas ar pierādījumiem, kad prāts attiecina uz Viņu radītām būtnēm piedēvētas pilnības raksturojumus. Ticības dotās zināšanas ir pilnīgākas, drošākas, dzīvākas, bet tām vēl trūkst tiešas, svētlaimīgas skatīšanas, uz kuru ceram. Dievs tomēr var neuzrunāt mūsu dabiskās ausis, lai liktu mums citos veidos Viņu meklēt un Viņā ieklausīties.
Lai turpinām Dievu dedzīgi meklēt tā, kā Viņš ļaujas būt satikts! Tāda ir dziļā nozīme pašreizējai dzīvei, vērojot, gaidot, uzturot sevī Adventa gaisotni. Jēzus aicina skatīties un pacelt galvu (Lk 21, 28). Tas nozīmē padzīt bailes, apjukuma un uztraukuma sajūtas; dzīvot un augt ticībā kopā ar vispārējo Baznīcu, kas aizsākusi Ticības gadu, lai atgādinātu, ka ticībai uz Kristu būtu jārosina mūsu sirds un prāts, ikdienas dzīve un darbi. Kas Jēzus ir man? Vai Viņš ir tikai nabadzībā dzimis bērniņš? Vai Viņš ir arī ciešanām pakļautais kalps (sal. Is 52, 13–53, 12), kas atdeva savu dzīvību, lai atbrīvotu katru cilvēku no grēka un nāves varas? Vai Viņš ir visas radības Kungs, kas nāk, lai uz Debesīm aizvestu savus uzticīgos sekotājus? Vai Jēzus ir manas patiesās dzīvības devējs?
Ar ticību mēs pieņemam Dieva dāvanu – Viņu pašu, kurš sevi atklāj mums, kas esam radīti pēc Viņa attēla. Mēs pieņemam šo Patiesību, ko prāts nevar pilnīgi izprast jeb aptvert, bet kas tieši tāpēc paplašina zināšanu apmēru un ļauj nonākt pie dievišķā Noslēpuma, kurā esam iekļauti, ļauj atrast Dievā galīgo nozīmi mūsu dzīvei. Protams, nav viegli pārvarēt prāta robežas šādā veidā, tāpēc ticība ir arī uzticēšanās Jēzum Kristum, kas mums atklāj Debesu Tēvu. Ticēt nozīmē izveidot personīgas attiecības ar Radītāju un Pestītāju, pateicoties Svētajam Garam, kas darbojas mūsu sirdī, darot šīs attiecības par pamatu visai mūsu dzīvei. Ticēt nozīmē sastapt Jēzu, kas mūs uzrunā un aicina uz sekošanu Viņam svētumā un mīlestībā. Kaut Dievs atvērtu plašāk mūsu ticības acis šajā Adventa laikā, lai mēs jaunā veidā varētu skatīt Jēzu un šī redzēšana mūs pārveidotu!
Lai stiprināti ticībā uz Jēzu, kas nāk mūs sastapt, un pārliecībā par Viņa nemitīgo klātbūtni mūsu dzīvē un par Viņa atgriešanos laiku beigās mēs ne tikai augam, bet esam pārbagāti mīlestībā! Lai Kristus atrod mūs ticībā darbīgus, vērīgus uz Dieva Vārdu un modrus lūgšanā! Lai Kristus dara mums zināmus savus ceļus, vada patiesībā, atklājas tiem, kas Viņu meklē un Viņa bīstas! Lai šis Ticības gads rosina mūs nostiprināties draudzības attiecībās ar Dievu! Šīs kopības ietvaros stiprinoša būs arī mūsu lūgšana, lai mēs varētu nostāties Cilvēka Dēla priekšā (Lk 21, 36). Šīs mūžīgās satikšanās dēļ esam radīti, atpestīti un svētdarīti. Lai mūsu stiprinātā sirds lūgšanā paceļas Dieva augstumos! Lai ļaujamies Dieva mūžīgās mīlestības apskāvienam! Mieramtuvu.lv |
