Sagatavo Kungam ceļu Adventa otrā svētdiena ir saistīta ar Jāņa Kristītāja dzīvi un sūtību. Dievs par pravieti aicināja Jāni Kristītāju, kas piedzima Zaharijam un Elizabetei, gados veciem cilvēkiem. Kad vecāki nomira, Jānis devās tuksnesī, lai būtu viens ar Dievu. Tikai tad viņš sludināja: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir klāt.” (Mt 3, 2) “Sagatavojiet Kungam ceļu, dariet līdzenas Viņa takas!” (Lk 3, 4) Jānis ne tikai atmaskoja cilvēku grēkus un ļaunumu, bet arī parādīja ceļu pie Dieva: “Kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani.” (Mt 3, 11) Jānis bija īsts pravietis, jo savā sirdī palika pazemīgs un uzticīgs līdz galam. Viņš nebija nekas vairāk kā “saucēja balss tuksnesī”. Balss, kas sludināja Pestītāja atnākšanu. Daudzi ieticēja Jānim Kristītājam un atvērās Dievam.
Tā laika cilvēkiem bija vienīgi Jānis Kristītājs (400 gadus Izraēļa tautā nebija neviena pravieša), bet mums ir Baznīca, Svētie Raksti, sakramenti, lūgšanas, garīdznieki, draudze – simtiem iespēju ieklausīties Kristū un apcerēt Viņa noslēpumu. Cik daudz tu esi pietuvojies Dievam kopš pēdējā Adventa? Vai ir zudušas šaubas par to, ka visam, kas ar tevi notiek, ir jēga? Vai tevī ir pieaugusi ticība Kristus mīlestībai un mūžīgajai dzīvei?
Adventa laiku var salīdzināt ar modinātāju, kas, skaļi zvanot, sauc: “Celies! Mosties no garīgā miega! Atgriezies!” Mums ir divas iespējas: celties un klausīties, ko saka Dievs, vai nospiest modinātāja pogu un turpināt gulēt. Taču tas ir bīstami, jo mēs varam nekad vairs nepamosties. Remdenums un vienaldzība kristiešu dzīvē ienāk tad, kad mēs neklausāmies un nepieņemam Dieva Vārdu. Advents var mums palīdzēt no jauna ieraudzīt patiesību par sevi.
Sāc ar sevi
Mums ir nepieciešama atgriešanās, jo citādi mēs nebūsim spējīgi sevi iepazīt. Mēs bieži neredzam savus, bet ļoti labi redzam citu – vīra / sievas, bērnu, kaimiņu, kolēģu, politiķu – grēkus un problēmas. Kad es kalpoju par vikāru Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā, ceturtdienās mani nereti aicināja uz Saeimas kapelu vadīt Vārda liturģiju. Kādā trešdienas vakarā es staigāju gar Daugavu un pārdomāju rītdienas svētrunu. “Kur tad priesteris tik vēlā vakarā staigā?” mani no domām iztraucēja kāda draudzes locekļa balss. Es sacīju, ka esmu izgājis pastaigāties un pārdomāt, ko rīt svētbrīdī teikt deputātiem. Vīrs ieteica: “Pasakiet, lai viņi nestrīdas cits ar citu, pierādīdami savu taisnību, bet rūpējas par tautas labklājību un nākotni.” “Tā jau ir gan… Bet vai jūsu mājās neviens nestrīdas, visi ciena cits citu?” es viņam jautāju. Viņš klusēja. Tad es teicu: “Savstarpējo cieņu un rūpēšanos citam par citu mēs taču mācāmies ģimenē.” “Jā, jums taisnība,” viņš atbildēja.
Mēs gribam, lai mainītos citi – priesteri, valstsvīri, skolotāji, darba devēji –, bet Kristus mums saka: “Netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāti! .. Tu redzi gruzīti sava brāļa acī, bet kādēļ baļķi savā acī nepamani?” (Mt 7, 1-3) Ar šiem vārdiem Jēzus pauž neapstrīdamu patiesību: ja tu gribi mainīt pasauli, tad sāc ar to, ka tu maini pats sevi, – sāc ar atgriešanos. Ja tu patiešām atgriezīsies un iegūsi iekšējo mieru, tad daudzi cilvēki, kurus satiksi dzīves ceļā, arī atgriezīsies pie Dieva un iemantos dvēseles mieru.
Tikai sākt ar sevi nenozīmē koncentrēties uz sevi un savām problēmām, jo tas var kļūt par šķērsli, kas liedz Dievam darboties tavā dzīvē. Tāpēc vispirms jāmaina mūsu uztveres un domāšanas veids, sev skaidri jāpasaka: “Neesi tik ļoti aizņemts pats ar sevi, skaties uz Dievu!”
Atklāj savu vājumu Var gadīties tā, ka cilvēks daudz lūdzas, iet uz baznīcu, piedalās Svētajā Misē, regulāri izsūdz grēkus, iesaistās draudzes aktivitātēs, bet viņa ikdienas dzīvē nekas nemainās – atkārtojas vieni un tie paši grēki: dusmas, aprunāšana, citu tiesāšana, kurnēšana, neapmierinātība ar savu dzīvi, nešķīstas domas, mantkārība, lepnība utt. Jēzus teicis, ka koku pazīst pēc augļiem, jo labs koks nevar nest sliktus augļus (Mt 7, 18). Tu ej uz baznīcu, lūdzies, lasi Bībeli un garīgas grāmatas, izsūdzi grēkus, ievēro gavēni un varbūt uzskati sevi par ideālu ticīgo, taču tajā pašā laikā sirds dziļumos izliecies neredzam savu lielāko trūkumu – tu pats ar saviem spēkiem gribi sasniegt garīgās dzīves pilnību. Taču bez Kristus tu neko nespēj izdarīt (sal. Jņ 15, 5). Pat atnākot uz garīgām sarunām ar garīgtēvu, cilvēki stundām var stāstīt par savām problēmām ar laulāto draugu, kaimiņu, brāli, māsu, problēmām darbā, mājās, draudzē, bet uz jautājumu par to, kādas ir viņu attiecības ar Jēzu, tiem bieži vien nav, ko atbildēt, jo šo attiecību vienkārši nav.
Baznīcas tēvi mācīja, ka “cilvēks ar saviem spēkiem nevar piecelties no grēkiem un nespēj spert nevienu soli uz Debesu pusi. Bet, ja viņš sauc no lejas, tad Dievs nonāk un paceļ viņu uz Debesīm”. Mums jāmaina savs priekšstats par svētumu. Pārāk bieži mēs iztēlojamies ceļu uz svētumu kā trepes – pastāvīgu augšupeju vai kāpšanu garīgā virsotnē kā mūsu pūliņu un gribas augli. Šis svētuma modelis vedina uz maldīgu pārliecību par to, ka labas gribas cilvēks pats no sevis ir spējīgs sasniegt svētumu.
Svētums, uz kuru aicina Kristus, nav sasniedzams ar dabiskām spējām. Tas ir svētums, kas pieņemts mūsu nabadzībā. Dievs mūs mīl nevis par mūsu panākumiem vai kādiem varoņdarbiem, bet gan tāpēc, ka mēs esam Viņa bērni. Mums Viņa priekšā nav nepieciešams tēlot dievbijīgos vai svētos, lai Viņam iepatiktos un iemantotu Viņa labvēlību, mums vienkārši Viņam jāuzticas kā bērniem, kas pieglaužas tēvam un mātei.
Kristus atnāca pie grēciniekiem un nespēcīgajiem, nevis pie taisnīgajiem, kuri paši ar visu tiek galā. Jēzus Zahejam sacīja: “Kāp steigšus zemē!” (Lk 19, 5) Jēzus mums parādīja patieso un vienīgo ceļu uz Debesu godību, kuru var iet tikai tad, ja piekrītam kāpt lejup. Katrs, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts, un, kas sevi pazemina, tas tiks paaugstināts. (Lk 14, 11)
Uzticies Dievam un pildi Viņa gribu Jezuītu tēvs Juzefs Augustīns rekolekcijās runāja par atšķirību starp pagānu un kristiešu lūgšanu. Pagānu lūgšanai ir savs virziens – no zemes uz debesīm, tas nozīmē, ka cilvēks grib dievību piespiest kaut ko darīt, sakot: “Tev jāīsteno mani plāni! Man tas ir vajadzīgs! Tev man tas jādod!” Kristieša lūgšanai ir pilnīgi cits virziens – no Debesīm uz zemi. Es atveros tam, ko man Dievs ir sagatavojis. Viņš pazīst mani un zina, kas man ir vajadzīgs un kas man ir labs, savukārt es lūdzoties sagatavoju savu sirdi, lai to pieņemtu.
Kristietībā ticēt nozīmē ar paļāvību sacīt: “Dievs, es Tev pilnībā uzticos! Vadi mani pēc savas gribas!” Mēs taču lūgšanā “Tēvs mūsu” lūdzam par to, lai nāktu Dieva valstība, lai piepildītos Viņa griba, bet patiesībā mēs bieži domājam, ka labāk būtu, ja notiktu mans prāts... Bet, ja es gribētu no Dieva kaut ko izlūgt (piespiest Viņu darīt to, ko vēlos es), tad tas nozīmētu to, ka, manuprāt, mani plāni ir daudz labāki par Viņa gribu. Ja mēs pavērosim savu attieksmi pret Dievu lūgšanas laikā, tad nereti ieraudzīsim to, ka patiesībā mēģinām piespiest Dievu īstenot mūsu plānus.
Svētā māsa Faustīne savā Dienasgrāmatā rakstīja: “Dievs ļāva man saprast, kas ir īsta mīlestība, un deva man apgaismību, kā to praktiski izpaust attiecībā pret Dievu. Patiesa mīlestība uz Dievu ir cieši saistīta ar Dieva gribas izpildīšanu. Lai savu mīlestību uz Dievu apliecinātu darbos, viss, ko darām, pat tas vismazākais, jādara mīlestībā uz Viņu.” (279) Tad arī Dieva griba pārstāj man būt sveša un kļūst par manu paša gribu.
Mīļie draugi, kopā ar jums no sirds dziļumiem es vēlos saukt: “Ved mani atpakaļ, un es atgriezīšos, jo Tu esi Kungs, mans Dievs!” (Jer 31, 18) Parādi man sava Vaiga gaismu, lai es varētu atgriezties un darīt līdzenas Tavas takas! Mieramtuvu.lv |
