Visspēcīgākās jūtas, saņemot piedošanu, taču ir prieks. Svētajos Rakstos bieži piemin prieku tieši saistībā ar grēku piedošanu. “Priecājies un līksmojies no visas sirds, Jeruzalemes meita! Kungs ir atcēlis tavu sodu,” varam lasīt šīsdienas pirmajā lasījumā.
Mēs zinām līdzību par pazudušo dēlu – tēvs, priekā par sava dēla laimīgu atgriešanos, rīko lielus svētkus. Viņa dēls, kurš bija atstājis tēva mājas, ir atkal atgriezies! Tas, kurš bija garīgi miris, nu ir atgriezies un kļuvis garīgi vesels, jo izlīgst ar savu tēvu.
Piedošanas lūgšana un saņemšana abas iesaistītās puses piepilda ar sirds mieru un prieku.
Šodienas Evaņģēlijā cilvēki, ejot pie Jāņa Kristītāja, viņam jautā: “Ko lai mēs darām?” Viņi neprasa, ko citiem vajadzētu darīt, lai atnāktu Dieva valstība. Ne valdībai, ne Baznīcai, bet mums pašiem. Kas mums ir jādara?
Šeit nav runa arī par to, cik daudz mēs zinām vai ko domājam par garīgo dzīvi. Šeit ir konkrēts jautājums: ko mums darīt? Jēzus mācībai vienmēr ir bijis viens un tas pats mērķis. Lai cilvēki nevis tikai klausītos Jēzus vārdos, bet arī sāktu pildīt to, ko Viņš saka. Jautājums, ko Dievs uzdod tagad un uzdos laiku beigās, būs viens: kā tu esi rīkojies? Kā tu esi izturējies pret savu tuvāko?
Jānis Kristītājs sniedz cilvēkiem līdzīgu atbildi. Pievērsiet uzmanību tam, kā jūs palīdzat cits citam, kā dalāt savu pārpalikumu ar tiem, kam tas ir nepieciešams, kā mēģināt būt godīgi un taisnīgi, kā neizmantojat ļaunprātīgi savu ieņemamo stāvokli, lai nenodarītu pāri citiem. Nekas ārkārtējs netiek prasīts. Tikai godīgi un vienkārši dzīvot savu dzīvi. Kuram gan negadās pieļaut kādu kļūdu. Tāpēc arī Jānis Kristītājs aicina cilvēkus šīs kļūdas saskatīt un izlabot.
Pat muitniekiem un romiešu okupācijas armijas kareivjiem Jānis Kristītājs neprasa neko īpašu. Neprasa atstāt šo darbu, ko apspiestā ebreju tauta neieredz. Viņiem tikai ir prasīts rīkoties taisnīgi, cienīt vājākos, neizmantot ļaunprātīgi savu spēku. Ievērot pieņemtos likumus un cilvēktiesības.
Un es? Kādi ir manā profesijā un manās ikdienas situācijās biežāk pieļautie grēki? Kādus grēkus visbiežāk pieļauju es, priesteris, skolotājs, biroja darbinieks, medmāsa, ārsts, ierēdnis, uzņēmuma vadītājs, algots strādnieks, students vai pensionārs?
Lai tēlaini parādītu, kā nodala labo no ļaunā, Jānis Kristītājs izmanto līdzību par pelavu vētekli. Stāvot vējainā dienā, lauksaimnieks ņem savā lielajā “vētīšanas lāpstā” maisījumu ar putekļiem, pelavām un graudiem... un to visu uzmet gaisā. Tad smagākie graudi krīt lejā, bet salmi un pelavas tiek aiznesti tālāk pa vējam.
Adventa laika pārdomas par to, kas ir labs un kas varētu būt labāks, mūs aicina atdalīt vērtīgo. To, kas ir vērtība, kam ir liela nozīme mūsu dzīvē, no tā, kas ir tukšs un nenozīmīgs, bet kas, iespējams, šobrīd manā vērtību skalā ieņēmis svarīgu vietu.
Pārāk liela koncentrēšanās uz sevi un labprātīgi pieļauta nepareiza rīcība var izraisīt dvēseles pagurumu. Pazudīs gan sirds miers, gan prieks. Līdz tam laikam, kamēr pieļautie pārkāpumi nav novērsti, dzīve it kā griežas uz riņķi. Nekādi nespēdami iziet no šī nepatīkamā stāvokļa, daudzi samierinās ar to un sāk dzīvot vienmuļu, remdenu dzīvi.
Būt kristietim nozīmē ticēt, ka Dieva mīlestības un prieka Valstība ir iespējama arī mūsu vidū. Daudzas kristīgās kopienas, draudzes un ģimenes var apliecināt – ir iespējams panākt, ka ir mazāk vardarbības mājās, mazāk pamestu bērnu, mazāk vientulības, ko pieredz vecāki cilvēki, mazāk nesaskaņas starp kaimiņiem, mazāk bada un nevienlīdzības. Dieva mīlestības Valstība ir iespējama, ja katrs, izjūtot savā sirdī Dieva aicinājumu, pieliek pūles, lai veidotu labāku pasauli.
Svinēt Ziemassvētkus nozīmē atcerēties, ka Dievs ir nācis starp mums, lai mums palīdzētu veidot jaunu pasauli kopā ar Viņu. Ko mums darīt, lai mēs spētu uzlūkot šo pasauli ar Viņa acīm? Mieramtuvu.lv |
