Piemēram, svinējām viņas godam Rorātu Mises, kuras iesākas ar vārdiem: “Nāc, Kungs Jēzu!” Mūsdienu pasaulē pirmssvētku laiku raksturo reklāmas un liela rosība tirdzniecības centros... Katrs cilvēks svētku nozīmīgumu izjūt citādāk. Lai gan daudzi Ziemassvētkus saista ar pagāniskiem motīviem, tomēr lielākā daļa cilvēku izprot šo svētku neatkārtojamību, vienreizīgumu, unikalitāti – svinam to, ka Dievs piedzima kā cilvēks. Dieva Bērna piedzimšana mums dod tik daudz siltuma, prieka un jaunas cerības, ka vismaz šajā laikā jūtamies kaut nedaudz, bet tomēr laimīgāki. Dieva atnākšana virs zemes mūsos rada spēcīgas, pozitīvas emocijas. Skaistajā svētku dienā mēs vēlam cits citam laimi un esam gatavi sniegt mīlestības un palīdzības roku – rīkojamies tā, kā Jēzus to ir gribējis.
Pajautāsim sev, ko Dievs mums saka ar savas iemiesošanās notikumu. Vispirms Viņš mums norāda uz cilvēka personas cieņu. Dievs kļuva cilvēks tāpēc, lai mēs visi kļūtu par Dieva bērniem un lai cienītu visus cilvēkus. Dieva iemiesošanās notikums parāda cilvēka vērtību. Dievs ir mūs tā mīlējis, ka sūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu. Dieva mīlestība uz cilvēkiem ir tik liela, ka Viņš nesaudzēja savu paša Dēlu, lai mēs varētu izjust Viņa mīlestību. Kad cilvēki saviem spēkiem nespēja iepazīt Dievu, Viņš kļuva viens no mums, lai būtu mums blakus, lai būtu ar mums, lai kļūtu Emanuēls – Dievs ar mums.
Šīsdienas evaņģēlijā dzirdējām vārdus: “Tajās dienās Marija cēlās un steigšus aizgāja kalnos. .. Iegājusi Zaharija namā, viņa sveicināja Elizabeti.” Ieraudzījusi Mariju, Elizabete skaļā balsī sauca un sacīja: “Un no kurienes man tas, ka mana Kunga Māte nāk pie manis?” Šie vārdi nepārprotami asociējas ar ķēniņa Dāvida teikto, kad viņš bija vienlaikus gan priecīgs, gan noraizējies par gaidāmo iespēju pārnest Derības šķirstu uz Jeruzalemi: “No kurienes man tas, ka Derības šķirsts nāks pie manis?”
Šīsdienas Evaņģēlija lasījumā ir vēl vairākas citas norādes uz to, ka svētais Lūkass runā par Mariju kā par Jaunās Derības šķirstu. Piemēram, kad ķēniņš Dāvids pārveda Derības šķirstu uz Jeruzalemi, viņš lēkāja un dejoja aiz prieka. Un, lūk, Elizabetes vārdi, ka, tiklīdz atskanēja Marijas sveicināšanas balss viņas ausīs, bērniņš līksmībā sakustējās viņas miesās; burtiski tas varētu skanēt, ka bērniņš sāka lēkāt un dejot viņas miesās.
Tagad pārdomāsim, cik ļoti Marija ir patiesāks Derības šķirsts nekā tas, ko Dāvids atgādāja uz Jeruzalemes svētnīcu. Dāvida šķirstā atradās plāksnes, kur bija ierakstīti desmit Dieva likumi. Marija savā miesā nesa pašu Dievu, šo likumu Devēju. Derības šķirstu Jeruzalemes svētnīcā apēnoja Dieva godība par zīmi īpašai Dieva klātbūtnei Viņa tautas vidū. Marija savā miesā nesa pašu Kungu Jēzu, visvareno un mūžīgo Dieva Dēlu, caur kuru tika radīta pasaule.
No šīsdienas Evaņģēlija fragmenta varam secināt divas ļoti svarīgas lietas. Pirmkārt, Marija fiziski nesa sevī Dieva Dēlu un dzemdēja Viņu, lai mēs visi varētu Viņu nest sevī garīgi. Par to taču liecina Jēzus vārdi Atklāsmes grāmatā: “Lūk, Es stāvu pie durvīm un klauvēju. Ja kāds manu balsi dzirdēs un durvis man atvērs, Es ieiešu pie viņa un mielošos kopā ar viņu un viņš kopā ar mani.” (Atkl 3, 20) Tikai pateicoties tam, ka Marija dzemdēja Jēzu, mēs varam klausīties Viņa mācību, baudīt Viņa miesu, sekot Viņa paraugam krusta nešanā un būt līdzdalīgi Viņa augšāmcelšanās godībā. Dieva piedzimšanas svētki ikreiz liek mums uzdot to pašu jautājumu: vai arī es un mani tuvinieki atveram Jēzum savas sirds durvis?
Otrkārt, kad Marijas miesā iemājoja Dieva Dēls, pirmais, ko viņa darīja, bija žēlsirdības darbs – viņa devās palīgā Elizabetei. Tas ir ļoti būtisks kritērijs, pēc kura varam spriest, vai Jēzus patiešām mājo mūsos, – proti, vai esam vērīgi un savā ceļā pamanām cilvēkus, kuriem ir vajadzīga mūsu palīdzība? Mieramtuvu.lv |
