Padomju laiks mūsos ir iesējis mazvērtības izjūtu – tu neesi nekas; neko tu nevari, bet ar tevi var darīt visu, ko tikai vēlas; tu esi neaizsargāts; tam, ko tu saki, nav nekādas vērtības... Tika vairoti tādi un tamlīdzīgi meli. Bet bēda mums, ja mēs tiem esam noticējuši! Tas ir tieši pretēji tam, ko Dievs saka un atklāj: “Tu esi mans mīļotais dēls, mīļotā meita; tu esi mans līgavainis, mana līgava; tu tāds esi vienīgais, neatkārtojams; tu man esi ļoti dārgs, ļoti dārga.”
To visu apstiprina Dieva rīcība – Viņš nekad nerīkojas pret mūsu gribu, respektē mūs un ir nomiris pie krusta par mums.
Skatoties uz Latvijas ekonomiskajām, sociālajām un garīgajām problēmām, var šķist – ko tad es spēju? Valdība – jā, “lielie vīri” – jā, priesteri, bīskapi – tie gan varētu. Bet kas tad es tāds esmu? Tomēr – vai tādas ir Svētā Gara iedvesmotas domas? Vai tomēr mazvērtības izjūtas sekas? Neapzināti mums ir kārdinājums to kompensēt ar augstprātīgām domām, kritizējot un tiesājot valdību un Baznīcu, – pēc tādas kritikas atkal sajūtamies lieli un vareni.
Nesen “Mieram tuvu” izdotajā žurnālā “Cilvēki kalnā” bija stāstīts par svēto Nino, Gruzijas aizbildni, kas dzīvojusi 4. gs. “Meitene tika nolaupīta un Gruzijā pārdota verdzībā. Viņas šķīstība un labestība pārsteidza vietējos ļaudis, un tiem radās jautājumi par viņas Dievu. Tā Nino izmantoja iespēju liecināt par Kristu. Viņas vārdus pavadīja zīmes un brīnumaini dziedināšanas gadījumi. Vēstis par Nino sasniedza arī karalieni, kura tobrīd atradās uz slimības gultas. Izdziedinātā karaliene liecināja par notikušo savam dzīvesdraugam, kas drīz pēc tam piedzīvoja Kristus brīnumu. Valdnieku pāris vērsās pie Nino ar lūgumu pastāstīt par nezināmo Kristu, kā arī atļāva viņai sludināt kristīgo ticību visai gruzīnu tautai. Drīz valstī tika uzcelta pirmā kristiešu baznīca un imperatoram Konstantīnam tika nosūtīts lūgums sūtīt uz Gruziju bīskapus un priesterus.”
Nino, tāpat kā mēs, nonāca verdzībā, bet atšķirība ir tā, ka viņa palika Dieva Garā. Tas kļuva redzams viņas dzīvē, un ar to pietika, lai arī citi to ieraudzītu, ieinteresētos un sekotu. Kā redzams, pārmaiņu pamatā nebija gudras runas, ar kurām Nino pārliecinātu neticīgos, bet reāla dzīve ar Dievu, ļaujot Dievam ienākt visās viņas sirds un dzīves sfērās.
Tā tam jānotiek ar katru. Jāļauj, lai Dievs mūs dara par īstiem kristiešiem, tā lai mēs tiktu pārveidoti. Cilvēki pamanīja, ka Nino ir citādāka. Dzīvei ar Dievu mūs ir jādara citādus! Tāpat kā grēks cilvēku pārveido uz sliktu, tā dzīve, kad cilvēks atsakās no grēka un izvēlas Dievu, pārveido uz labu.
Varbūt ārēji, cilvēku acīs pildīt Dieva gribu nešķiet nekas īpašs. Bet īpašs ir tas, ka tā ir Dieva griba. Tā ir Dieva svētdarošā klātbūtne. Dieva plāna īstenošana, piepildījums. Mēs mazgājam traukus, ejam uz darbu, smaidām, meklējam Dievu – tajā visā mēs iemācāmies pildīt Dieva gribu, būt Viņa klātbūtnē, pieņemt no Viņa dzīvību un mīlestību. Dieva atvērtā Sirds, Viņa mīlestība pret mums nav domāta tam, lai mēs to izmantotu un nesodīti grēkotu, bet gan lai dzīvotu no Viņa mīlestības. Un lai visu censtos darīt Dieva Garā – pazemībā, paklausībā, mierā, žēlsirdībā –, nevis pesimisma, apvainošanās, baiļu un tiesāšanas garā.
Svētie mums ir kā piemērs tam, cik daudz Dievs vēlas mūsos katrā veikt, pārveidot, piepildīt. Viņš vēlas ar mūsu starpniecību darīt brīnumus un glābt dvēseles, jo katrs no mums ir aicināts uz Debesīm, uz laulībām ar Jēzu, tātad uz svētumu! Cik ļoti grūti noticēt šiem lielajiem, grandiozajiem Dieva plāniem attiecībā uz mūsu dzīvi! Saņemam pavisam nedaudz no Dieva žēlastības okeāna, bet mums tas šķiet daudz... Daudz vairāk, nekā bija iepriekš. Tas var šķist tik neiedomājami daudz, ka aizmirstam vai neticam tām vēl lielākajām žēlastībām, ko Dievs vēlas dot un īstenot mūsos, kā vēlas mūs pārveidot. Līdzīgi arī automašīnu būvniecības pirmsākumos cilvēkiem šķita, ka pārvietoties tik bīstamā ātrumā – 30 km/h – ir kaut kas neiedomājams, nepieļaujams, briesmīgs, ka ātrumu vajag ierobežot...
Ja mēs neticam plānam, kas Dievam ir attiecībā uz mums, šī neticība noved pie tā, ka mēs ubagojam mīlestību pasaulē. Dvēsele jūt, ka grandiozais Dieva mīlestības plāns neīstenojas, un mēģina mīlestību kaut daļēji, pa kripatiņai savākt pasaulē – tā meklē atzinību, prieku, piepildījumu un drošību no citiem cilvēkiem, meklē to attiecībās, lietās. Bet piedzīvo vilšanos.
Dienu no dienas Dievs pats ar savu mīlestības pārpilnības plānu stāv mūsu sirds durvju priekšā un gaida mūsu piekrišanu. Un Debesīs uzgavilē eņģeļi – kā hokejā, kad mūsējie gūst vārtus, – vienmēr, kad mēs Dieva mīlestību pieņemam, kaut uz minūti, kaut uz sekundi... Mieramtuvu.lv
Foto: News.va |
