Tas ir brīvības noslēpums – tēvs atbild uz dēla lūgumu atdot viņam mantojumu, un dēls var darīt ar to, ko grib. Salīdzinot šo situāciju ar vecāku un bērnu attiecībām mūsdienās, krietni rīkojas tie vecāki, kas sniedz bērniem dāvanu un apvelta tos ar brīvību, proti, arī uzņemas risku, ka bērns var savu brīvību izmantot nelietderīgi.
“Tēvs, dod man to mantas daļu, kas man pienākas!” saka pazudušais dēls. Lūk, tieši šie vārdi izsaka pašu grēka būtību. Dievs grib mums dot visu, grib dot pats sevi. Ja mums ir Dievs, tad mums ir viss. Taču mēs ļoti bieži uzvedamies tāpat kā pazudušais dēls, jo sakām: “Nē, Kungs, Tu mums neesi vajadzīgs, mums pietiks ar Tavu radību.”
Nelaime tāda, ka mums pašiem šāda nostāja sākumā šķiet ļoti pievilcīga un interesanta, bet diemžēl iznākums bieži ir tāds, ka attopamies, visu zaudējuši, un krītam izmisumā. Ja cilvēks paliek tālu no Dieva, tam nekad nevar būt labi; pat ja viņš ilgāku laiku to nemana, agri vai vēlu viņš būs spiests apjaust – ja viņa redzesloks nesasniedz Dievu, tad arī visa dzīve nesasniedz visbūtiskāko un vissvarīgāko, t.i., mūžību.
Sākumā, kad pazudušais dēls domā par atgriešanos pie tēva, viņa motīvs ir ļoti egocentrisks. Viņam nerūp tas, ka viņš ir savu tēvu dziļi sāpinājis, ir sagādājis viņam daudz ciešanu. Dēls saprot vienīgi to, ka, atgriežoties pie tēva, viņa dzīve kļūs vieglāka.
Savukārt tēva nostāja ir pilnīgi pretēja. Tēvs mīl savu dēlu, neraugoties uz to, ka viņa dēļ piedzīvojis tik daudz sāpju un rūgtuma. Viņš nenogurstoši gaida dēla atgriešanos un pat negrasās slēpt savu prieku, kad tas beidzot notiek. Tēvs sarīko dzīres, liek saģērbt jaunāko dēlu tā, lai nevienam nerastos ne mazāko šaubu par to, ka tas ir viņa mīļais bērns. Jādomā, ka tas bija brīdis, kad jaunākā dēla egocentriskā čaula salūza un viņš patiešām iemīlēja savu tēvu – vairs ne egoistiski, bet patiesībā, tiešām kā tēvu. Bet vecākais dēls vēl joprojām ir egoistisks un nespēj priecāties par sava pazudušā brāļa atgriešanos. Viņš gan aizvien ir bijis blakus tēvam, taču viņa klātbūtne bijusi tikai fiziska, ar sirdi viņš bijis kur citur un nav sapratis tēva mīlestību.
Neskaitāmi cilvēki, kas savā laikā ir attālinājušies no Dieva, bet pēc tam atgriezušies un tikuši sagaidīti kā Viņa vismīļākie bērni, ir dzīva liecība tam, cik dziļi patiesa ir šī līdzība par pazudušo dēlu, kas bija miris un ir atkal dzīvs, bija pazudis un ir atradies. Tā Dievs priecājas par katru grēcinieku, kas atgriežas. Ikreiz, kad mūsos uzvar labais, Kristus svin Lieldienu uzvaru mūsos. Savu kļūdu atzīšana parāda, ka esam kļuvuši gudrāki. Piedošana nav vājība, bet gan stiprums. Amen. Mieramtuvu.lv |