Tagad ir labi, jo Skolotājs, kurš trīs gadus sludināja kā tāds, kam ir vara, un pārstaigāja pilsētas un ciemus, dziedinādams vārgos un izdzīdams ļaunos garus, mācekļu un vienkāršās tautas acīs gūst pelnīto algu – visu apbrīnu, cieņu, mesiānisko “hosanna Dāvida Dēlam!”. Tāpat arī mūsu dzīvē nereti domājam, ka tagad “Jēzus būs manas dzīves Kungs”, tagad “Dievs ir labs”, bieži vien šajā sajūsmā zaudējot realitātes izjūtu.
Palmu svētdienas notikumos Jēzus ir vienīgais, kurš joprojām apzinās šo realitāti, jo vienīgā realitāte ir pats Dievs. Šajā īstenības apziņā spēj risināties un rast piepildījumu notikumi, par kuriem vēsta šīs svētdienas svētās liturģijas otrā daļa, – ciešanas un nāve. Dzirdot Jēzus jautājumu Pēterim: “Sīmani, tu guli?” – dažreiz pārņem šermuļi un, līdzīgi apustulim, raudot jāatzīst, ka Kungam ir taisnība. “Jā, Kungs, es guļu – esmu iemidzis pašapmierinātības miegā, un mana garīgā dzīve – attiecības ar Dievu – ieslīgusi letarģijā. Kungs, esmu zaudējis realitātes izjūtu, esmu zaudējis saikni ar Tevi.”
Pūlis, kas sastāv no realitāti (Dievu) zaudējušajiem, pēc dažām dienām kliedz: “Sit krustā!” Arī tā ir kārtējā eiforija, kārtējā dzīve bez saknēm, bez labas un auglīgas zemes. Vienīgi Jēzus un droši vien Viņa Māte un vēl kāds pavisam neliels cilvēku pulciņš savā dzīvē tobrīd īsteno pravietiskos psalmista vārdus: “Kungs ir mana mantojuma un mana biķera daļa; Viņš ir tas, kura rokās ir mans liktenis.”
Šāda apziņa gūst jaunu vērtību cita psalma vārdos, ko mirstošais Jēzus padara par lūgšanu: “Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ Tu esi mani atstājis?” Brīdī, kas dažreiz liekas tik ateistisks, Jēzus līdz galam īsteno savu cilvēcību; Viņš ir viens no mums, bet Viņš ir pilnīgs: pats būdams bez grēka, mūsu grēku smagumā Viņš kliedz pēc Dieva. Cilvēciskās pazemošanās zemākais punkts kļūst par dievišķošanas virsotni. Šis Krustāsistais ir “manas dzīves Kungs”, šis Krustāsistais apliecina, ka “Dievs ir labs”: tikai šoreiz tā vairs nav emociju aizgrābtība vai jūsmošana; šoreiz tā ir realitāte, visīstākā no īstenībām, jo Dievs paveic to, ko nespēj cilvēks.
Godība kļūst par negodu; negods top par godību – šajā Dieva paradoksā varam izdzīvot mums priekšā esošo svēto nedēļu. Izdzīvot kā realitāti kopā ar Dievu, būt klātesošiem: tad, kad tiek lauzta maize Augšistabā; kad līst asins sviedri Ģetzemanē; kad tiek spļauts sejā; kad seko viena nodevība pēc otras; kad tiek jautāts pēc patiesības. Ceļā uz Golgātu. Dzirdot: “Man slāpst!” un “Ir piepildīts!” Šādas realitātes konsekvence būs arī mūsu steigšanās pie tukšā kapa trešās dienas rītā... Bet visu pēc kārtas, visu savā laikā, visu kopā ar Kungu! Mieramtuvu.lv | 
