Zivis var ķert, lai tās glābtu! Piemēram, ja notiek ekoloģiska katastrofa. Zivis, kurām slāpst, zivis, kuras jāpārceļ citā ūdenskrātuvē, jo tur tām būtu labāk. Ne tikai labāk! Tās jāizceļ no nāvējošās ūdenskrātuves un jāpārceļ dzīvības ūdenī.
Pāvests Francisks savā enciklikā “Ticības gaisma” arī piemin šos divus ūdeņus: nāves ūdeni un dzīvības ūdeni. Tas mums atgādina ko pazīstamu. Kurš gan nav klausījies vai dziedājis Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava” ar Raiņa vārdiem? Majestātisks, monumentāls, pat sakrāls skaņdarbs! Un vārdi, kas arī kristiešiem neļauj tāpat vien par pagānismu nosaukt šo dziesmu: “Dzīves ūdens, nāves ūdens / Daugavā satecēja. / Es pamērcu pirkstu galu, / Abus jūtu dvēselē.”
Daugavu mēs dēvējam par Likteņupi un tās plūdumā saskatām arī savas tautas vēsturi. Abi ūdeņi tajā ir sajaukušies kopā, un vajadzētu kādas īpašas attīrīšanas sistēmas, lai tos atdalītu. Tā ir mūsu vēsture, kas jāpieņem tieši tāda, kāda tā ir. Ja mēs “attīrītu” savu vēsturi, mūs nosauktu par meļiem. Viss tur ir bijis: gan gļēvulība un drosme, gan naids un mīla. Šķiet, ka vēsturi nevar attīrīt. Dzīves ūdens un nāves ūdens tajā ir, tas tecēs arvien, kamēr būsim šajā pasaulē. Vai mēs jūtam abus dvēselē? Iemērkt pirkstu galu Daugavā – tas nozīmē arī ielūkoties savā un savas tautas pagātnē. Sajust to un pieņemt arī par savu pagātni, par savu vēsturi un par savu tautu. Identificēties ar to, kļūt viens vesels ar to.
Pārāk smaga nasta? Pārāk smags krusts? Bet mēs esam atbildīgi par saviem grēkiem. Esam atbildīgi par to, ko esam nodarījuši citiem un sev. Nāves ūdens mūs nomāc. Tas sabojā dzīves ūdeni. Kā lai šeit izdzīvo? Ir kāda atbilde, ko varam likt lietā. Runājot par dzīvības ūdeni un nāves ūdeni, pāvests Francisks atsaucas uz Barnabas vēstuli, senu patroloģijas tekstu, un attiecina to uz kristību (sal. Lumen fidei, 42). Pravietis Isajs saka: “Tāds augstumos dzīvos .. , tam ūdens būs nodrošināts.” (Is 33, 16) Pāvests to skaidro: “Kristītais, izglābts no nāves ūdens, var stāvēt uz kraujās klints [augstumos], jo viņš ir atradis stingru pamatu. Tādējādi nāves ūdens ir pārvērsts dzīves ūdenī. Grieķu tekstā to dēvēja par uzticamo ūdeni. Kristības ūdens ir uzticams, jo uz to var paļauties: tā straumes mūs aizrauj Jēzus mīlestības dinamikā, pie tā avota, kas nepieciešams mūsu ceļā uz dzīvību.” (Lumen fidei, 42)
Cilvēku zveja, par ko runā Jēzus, ir mūsu glābšana. Tā nav mūsu sagūstīšana citos tīklos. Viņš mums apsola patiesu brīvību. Lai arī cik daudz ļaunuma ir ap mums, lai arī cik liekulības, netaisnības un varaskāres, tomēr Jēzus parāda veidu, kā to visu pārvarēt. Saviem spēkiem vien mēs netiksim pāri šiem šķēršļiem. Tas, kurš vēlas mums palīdzēt, ir gatavs mūs noķert, kad krītam, gatavs mūs izvilkt ar savu glābšanas tīklu, ja slīkstam. Ļausimies Dieva palīdzībai! Mieramtuvu.lv | 
