Ir arī kāds cits attēls — Spoži degošas sveces liesmā redzams grieķu burtu X un P savienojums, kas nozīmē Kristu, un apkārt pašai svecei vijas uzraksts «Lumen ad revelationem gentium» (Gaisma pagānu apgaismošanai). Svecei vienā un otrā pusē ir pa balodim. Tie simbolizē Kristus uzupurēšanu. Mūsu tauta šo svētku dienu sauc par Sveču dienu, jo šajā dienā pirms Sv. Mises notiek sveču svētīšana, un tai seko procesija apkārt baznīcai. Procesijā vispirms, kā parasti, tiek nests krusts un aiz tā iet garīdzniecība un tauta ar aizdegtām svecēm rokās. Degošās sveces mūsu rokās simbolizē, ka Kristus ir ar mums. Arī Sv. Misē dievkalpojuma dalībnieki iededzina sveces evaņģēlija un pārvēršanas laikā. Baznīcas liturģijā šī diena tagad, tāpat kā senatnē, tiek saukta par Kunga priekšā stādīšanas jeb prezentācijas dienu, jo šajā dienā Baznīca mums liek atcerēties, ka Vissv. Jaunava Marija, izpildīdama šķīstīšanas likumu, ir stādījusi savu Dēlu Dieva priekšā. Grieķu Baznīcā šī diena tiek saukta par satikšanās svētkiem, jo tā ir reize, kad dievbijīgais Simeons un praviete Anna svētnīcā ir sastapušies ar Bērnu Jēzu. Šie svētki Jeruzalemē ir svinēti jau IV gadsimtā un 542. gadā ir ievesti Konstantinopolē. No austrumiem šo svētku svinēšana ir pārgājusi arī uz rietumiem, un domā, ka svētku procesiju ar aizdegtām svecēm ir ievedis sv. pāvests Sergijs I (687—701). Šī procesija simbolizē pretī Pestītājam ejošo Baznīcu un reizē atgādina Jaunavas Marijas ieiešanu ar Bērnu Jēzu Jeruzalemes svētnīcā. To uzskata arī kā reālu pateicības veidu, par «gaismu pagānu apgaismošanai», kā attiecībā uz Pestītāju ir pateicis Simeons, un par kristīgās ticības gaismu. Mozus likums, kā zinām, ir prasījis visus pirmdzimtos vīriešu dzimuma bērnus upurēt Dievam pateicībā par Izraēļa pirmdzimto saudzēšanu no nāves Ēģiptes gūstniecības laikā. Upurēšanas svinības parasti ir notikušas dievnamā 40. dienā pēc bērna dzimšanas, un mātei kā, pēc jūdu pārliecības, dzemdēšanas traipa skartai, ir bijis jāiet baznīcā šķīstīties un salikt upurī baložu vai ūbeļu pāri. Tāpēc šī diena ir tikusi saukta par mātes šķīstīšanas un bērna upurēšanas svētkiem. Vissv. Jaunava Marija ir bijusi brīva no šī likuma pildīšanas, tomēr ir tam pakļāvusies pazemības un paklausības garā. Evaņģēlijs stāsta, ka pēc attiecīgā laika mazais Jēzus ir nests uz Jeruzalemi, «lai Viņu stādītu Kungam priekšā, kā ir rakstīts Kunga likumā... Un raug, Jeruzalemē dzīvoja kāds cilvēks, vārdā Simeons. Viņš bija taisns un dievbijīgs, un gaidīja Izraēla iepriecinājumu; un viņā bija Svētais Gars. Viņš bija saņēmis no Svētā Gara atklāsmi, ka nemiršot, iekams nebūšot redzējis Kunga Svaidīto. Gara skubināts, viņš bija atnācis templī. Kad vecāki ienesa Bērnu Jēzu, lai izpildītu pie Viņa bauslības priekšrakstus, viņš ņēma to uz savām rokām, slavēja Dievu un sacīja: Tagad atlaid, Kungs, savu kalpu mierā, kā Tu to esi sacījis, jo manas acis ir skatījušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sagatavojis visām tautām: Gaismu pagānu apgaismošanai un slavu Tavai Izraēļa tautai.» (Lk 2,22-32). Un evaņģēlists stāsta tālāk, ka Jāzeps un Jēzus māte Marija «brīnījās par to, kas par Viņu tika runāts.» Un Simeons tos svētīja un sacīja Viņa mātei Marijai: «Redzi, šis ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī un par zīmi, kam runās pretī. Un tev pašai dvēseli zobens pārdurs, lai daudzu siržu domas nāktu zināmas. Un tur bija praviete Anna, Fanuēļa meita, no Asera cilts; tā bija ļoti veca, pēc savas jaunavības dzīvojusi septiņus gadus ar savu vīru. Un viņa bija atraitne līdz astoņdesmit četriem gadiem; tā nešķīrās no svētnīcas, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēņiem un lūgšanām. Arī viņa tanī pašā stundā piegāja un slavēja Kungu, par to runādama visiem, kas gaidīja Izraēļa atpestīšanu. Un, izpildījuši visu pēc Kunga likuma, tie atgriezās Galilejā, savā pilsētā Nazaretē. Bet bērns auga un stiprinājās, gudrības pilns, un Dieva žēlastība bija ar Viņu.» (Lk 2,33-40). Sirmais Simeons un vecā Anna ir zinājuši, kas ir Jēzus, bet vai mēs zinām? Kā prel. St.Vaikulis saka, «Jēzus Kristus stāv cilvēku vēstures un katra atsevišķa dzīves krustcelēs; ikvienam ar Viņu jāsatiekas, ikvienam jāieņem pret Viņu stāvoklis. No šādas vai citādas atbildes uz šo vaicājumu ir atkarīga mūsu izpestīšana vai pazušana.» Tamdēļ arī Simeons Svētā Gara iedvesmojumā ir pateicis, ka Jēzus daudziem Izraēlī būs par krišanu un augšāmcelšanos. Arī pats Jēzus Kristus ir saviem apustuļiem jautājis, par ko cilvēki Viņu uzskata, un ir tieši mudinājis cilvēkus, lai tie visiem spēkiem censtos tikt šajā jautājumā pie skaidrības. Un tamdēļ arī mēs savas mūžīgās laimes dēļ nedrīkstam šim jautājumam pieiet vieglprātīgi un pavirši. «Jēzus cilvēkam», runājot prel. St. Vaikuļa vārdiem, «ir dzīvības elpa. Cilvēce dzīvo ar Viņa domām un idejām un elpo Viņa garīgo pasauli kā gaisu. Bez Jēzus, garīgā gaisa, cilvēks jau sen būtu noslāpis. Kad esam veseli, tad nemanām, kā elpojam; arī kustoties un strādājot nejūtam traucējuma. Kas tā par laimi brīvi elpot, to zina tikai tas, kas kādreiz ir slāpis gaisa trūkuma dēļ, vai kas plaušu slimības dēļ nevar ievilkt veselīgo gaisu. Līdzīgi ir ar Jēzus garīgā gaisa uztveri. Ar to mēs dzīvojam, tikai bieži tam nepiegriežam vērību. Pat tie, kas šķietami Jēzu nepazīst un neatzīst, galu galā dzīvo ar Viņa garīgo elpu. Jēzus domas, Viņa sludinātās dzīves gudrības graudiņi lielā mērā tapuši par vispārības īpašumu un uz tiem balstās visa gara kultūra. Jēzus mācībā parādās īstā cilvēcība.» Apustulis Jānis, sākdams rakstīt Jēzus Kristus evaņģēliju, par Jēzu ir teicis: «Bija patiesa Gaisma, kas apgaismo ikvienu cilvēku, kas nāk šai pasaulē.» (J 1,9). Simeons ir Jēzu nosaucis par Gaismu pagānu apgaismošanai (Lk 2,32). Arī pats Jēzus par sevi ir pateicis: «Es esmu pasaules gaisma.» (J 8,12). Tāpēc jau pirmajā vispārējā Baznīcas koncilā Nicejā 325. gadā šī koncila Tēvi ir apliecinājuši un likuši visiem Baznīcas locekļiem ticēt Jēzum Kristum kā «Dievam no Dieva, gaismai no gaismas, patiesam Dievam no patiesā Dieva.» Baznīca apzinādamās, ka Pestītājs ir pasaules Gaisma, šo domu cenšas iedzīvināt ticīgajos ne tikai ar savu mācību, bet arī ar tādiem līdzekļiem kā sveču svētīšanu un procesiju Kunga priekšā stādīšanas dienā un sveču iededzināšanu visur tur, kur ir sevišķi jūtama Kristus Kunga klātbūtne. Sveces tiek iededzinātas uz altāra, kur notiek Sv. Mises upuris, jo Sv. Misē baltā hostija uz altāra pārvēršas par Kristus Miesu un vīns biķerī — par Kristus Asinīm, citiem vārdiem — uz altāra ir pats Kristus — pasaules Gaisma. Mirgo sveces un deg lukturi, kad notiek procesija ar Vissv. Sakramentu, jo tad Pestītājs iet savā triumfa gājienā. Spoža sveču gaisma iekļauj altāri, kad tur ir izstādīts Vissv. Sakraments, jo apzināmies, ka tad Pestītājs ir ieņēmis savu augsto goda troni. Dienu un nakti baznīcā spulgo uguntiņa tā altāra priekšā, kur tabernakulā ir Vissv. Sakraments. Ienākot baznīcā, šī uguntiņa tūlīt rāda, uz kurieni ir jāvēršas mūsu acīm un domām, kur ir visu svētumu svētums. Uzlūkodama sveces gaismu par Kristus simbolu, Baznīca pasniedz degošu sveci jaundzimušajam Baznīcas loceklim pēc Kristības sakramenta saņemšanas. Svece mirgo bērna rokā, ejot pirmo reizi pie sv. Komūnijas; svece tiek ielikta ticīgā cilvēka rokā, viņam šķiroties no šīszemes dzīves, un sveces deg arī pie viņa zārka. Tāpat daudzos citos brīžos, gan priecīgos, gan skumīgos, ticīgie cilvēki iededzina sveci, kas viņiem atgādina mūžīgo Gaismu. Mums no Kunga priekšā stādīšanas dienas ir jāpaņem savām gaitām līdzi doma, ka Kristus ir Gaisma un mums šajā gaismā ir jādzīvo. Apustulis Jānis saka: «Dievs ir gaisma un Viņā nav nekāda tumšuma. Un, ja mēs apgalvotu, ka esam ar Viņu draudzībā, bet tomēr dzīvotu tumšumā, tad mēs būtu nožēlojamie meļi un pēc patiesības mēs nedarītu.» (I J 1,5-6). Šis pats apustulis arī saka, ka nav patiesības tanī cilvēkā, kas nepilda baušļus (IJ 2,4). Par skaistāko paraugu mums vienmēr ir Pestītāja Māte, kas pēc Jēzus dzimšanas ir devusies pazemības garā uz tālo Jeruzalemes svētnīcu, lai izpildītu šķīstīšanās un upurēšanās likumu, kaut gan tas viņai nemaz nav bijis jāpilda. Lai Kunga priekšā stādīšanas diena un Vissv. Jaunavas Marijas paraugs mums ir par mudinājumu dzīvot tā, ka mēs ikviens sava mūža norieta dienās varētu atkārtot vecā Simeona vārdus: «Tagad atlaid, Kungs, savu kalpu mierā...» • • • • • |