Jānis Pāvils II aizgāja mūžībā pirms deviņiem gadiem tieši Žēlsirdības svētdienas priekšvakarā. Tas bija viņš, kurš pēc svētās Faustīnes lūguma iekļāva šīsdienas svētkus Baznīcas liturģijā, nosakot, ka tie svinami svētdienā pēc Kristus Augšāmcelšanās svētkiem. Poļu klostermāsa Faustīne, balstoties uz savu mistisko dzīvi Kristū, īpaši uzsvēra, cik svarīgi ir Baznīcā atgādināt par Dieva žēlsirdību. Jānis Pāvils II ar savu encikliku Dives in Misericordia (Par Dieva žēlsirdību) akcentēja, ka Dieva žēlsirdība nav kāda otršķirīga Viņa rakstura iezīme, bet gan tā izsaka visdziļāko Dieva būtību. Dievs ir žēlsirdīgs, jo Viņš ir mīlestība. Un Viņa taisnīguma visaugstākā izpausme ir Viņa žēlsirdīgais taisnīgums. Jānis Pāvils II uzsver, ka “žēlsirdība ir mīlestības neatņemama dimensija, tās otrais nosaukums, un vienlaikus specifiskais veids, kā Viņš sevi atklāj un īsteno, par spīti ļaunumam, kas sastopams pasaulē un kas skar un ielenc cilvēku”.
Balstoties uz Svētajiem Rakstiem, mēs zinām, ka žēlsirdība ir Dieva izcilākā īpašība, kas dara saprotamu to, ka Dievs ir vēlējies glābt cilvēku un cilvēci; žēlsirdība dara saprotamu visu atpestīšanas vēsturi un paša Dieva atklāsmi. Tāpēc, ka Dievs bezgalīgi mīl cilvēku, Viņš nevar samierināties ar cilvēka grēku un nelaimi. Ne vienmēr teoloģijas doktori ir veltījuši uzmanību žēlsirdības tēmai – atzīst viens no izcilākajiem katoļu teologiem Valters Kaspers. Varbūt tieši tāpēc Dievs ir izmantojis nevis teologus, bet mistiķus, lai mums atgādinātu savu īsteno seju.
Tāpat kā svēto Tomu Dievs arī mūs aicina pieskarties savam sāna ievainojumam, lai liktu mums saprast Viņa mīlestību pret mums. Tikai tas, kurš mīl, varēs saprast patieso kristietības būtību. Tas, kurš mīl, sapratīs arī Dieva atklāsmi – to, ka tā ir mīlestības derība starp Dievu un cilvēci.
Taču ar to nepietiek. Dieva žēlsirdība prasa, lai arī mēs paši censtos līdzināties Viņam. Esiet žēlsirdīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir žēlsirdīgs! (Lk 6, 36) Tā ir pilnība, uz kuru mēs visi esam aicināti, tā ir žēlsirdības pilnība. Sengrieķu filozofijā žēlsirdība tika uzskatīta par vājumu vai trūkumu, un tikai ar Kristus mācību žēlsirdība kļuva par tikumu, kurā atspoguļojas mūsu, Dieva bērnu, būtība.
Svētais Jānis XXIII, pasludinot Vatikāna II koncilu, uzsvēra, cik tas ir svarīgi, lai starp kristiešiem būtu žēlsirdīgas attiecības, lai žēlsirdība valdītu visā katoliskajā Baznīcā, starp kristīgajām konfesijām un attiecībās ar pasauli. Tieši to pašu, tikai ar citiem vārdiem un rīcību, pauž arī pāvests Francisks. Tas attiecas arī uz kristiešiem Latvijā. Pāvests mūs aicina uzticēties Dieva žēlsirdībai un celt žēlsirdīgu Baznīcu: “Aicinu katru kristieti tajā vietā un situācijā, kurā viņš atrodas, atjaunot savu personīgo tikšanos ar Jēzu Kristu vai vismaz pieņemt lēmumu ļaut Kungam sevi satikt un arī pašam no savas puses Viņu nemitīgi, ik dienas meklēt. Nevienam cilvēkam nav iemesla domāt, ka šis aicinājums neattiecas uz viņu, jo neviens nav izslēgts no prieka, ko nes Kungs. Tam, kurš riskē, Kungs neliks vilties, jo, tiklīdz kāds sper kaut mazu solīti Kristum pretī, tā atklāj, ka Kristus viņu jau gaida atvērtām rokām. Šis ir brīdis, lai Jēzum Kristum teiktu: “Kungs, esmu ļāvis sevi apkrāpt, tūkstoš veidos esmu bēdzis no Tavas mīlestības, tomēr vēlreiz esmu šeit, lai atjaunotu savu derību ar Tevi. Tu esi man vajadzīgs. Izpērc mani no jauna, Kungs, pieņem mani vēlreiz savā pestījošajā apskāvienā!” Nav nekā skaistāka kā atgriezties pie Viņa pēc tam, kad esam bijuši nomaldījušies. Es vēlreiz gribu atkārtot: Dievs nekad nepagurst piedot, tie esam mēs, kas nogurstam lūgt Viņa žēlsirdību. Tas, kurš ir aicinājis, lai mēs piedodam septiņdesmit reiz septiņas reizes (Mt 18, 22), pats rāda mums piemēru: Viņš piedod septiņdesmit reiz septiņas reizes. Viņš atkal un atkal atgriežas, lai nestu mūs uz saviem pleciem. Neviens mums nevar atņemt šo cieņu, ko mums piešķir Kunga bezgalīgā un nesalaužamā mīlestība. Ik reizi no jauna Viņš mums palīdz pacelt galvu un atsākt visu no jauna – ar maigumu, kas mūs nekad nepieviļ, un ar jaunu prieku. Nebēgsim no Jēzus augšāmcelšanās, nepadosimies, lai arī kas notiktu! Nekas nav svarīgāks par Viņa dzīvi, kas mūs mudina turpināt doties uz priekšu!”
Svētais Jānis Pāvils II, kuš apciemoja Latviju pirms divdesmit gadiem, joprojām mums visiem ir Dieva žēlsirdības paraugs. Ar viņa dzīves gājumu un vēstījumu ir vērts iepazīties dziļāk. Es priecājos, ka saistībā ar pāvesta kanonizāciju latviešu valodā iznākusi Jāņa Pāvila II grāmata ar nosaukumu Atmiņa un identitāte, grāmata, kas ir gan viņa garīgais testaments, gan liecība par kristīgu skatu uz sabiedrību. Cilvēkam ir jāsaglabā sava personīgā identitāte, kas nav pretrunā ar Dieva bērna identitāti, ko mēs saņemam svētajā Kristības sakramentā. Taču cilvēks ir arī būtne, kas atvērta uz pasauli, uz citiem cilvēkiem un sabiedrību, un tātad nevar veidot savu identitāti egoistiskā veidā, bez piederības kādai kopienai. Garīgā ziņā šī kopiena ir Baznīca, laicīgā nozīmē tā ir sava tauta. To apzinoties un īstenojot, cilvēks var nonākt pie savas dziļākās identitātes izpratnes. Jānis Pāvils II labi atgādina, ka mēs, ticīgie cilvēki, tiecamies pēc Debesu Tēvijas, tomēr nenoliedzot savu zemes Tēviju. Jaunā grāmata mūs uzticami apgaismos šajā laikmetā, kad mēs vienlaikus meklējam savu identitāti kā kristieši mūsdienu sabiedrībā un, būdami latvieši, cīnāmies par tautas izdzīvošanu un nevēlamies zaudēt identitāti Eiropas Savienībā.
Svētais Jāni XXIII, svētais Jāni Pāvil II, lūdziet Dievu par mums, par mūsu Baznīcu, par kristiešu vienotību un par mūsu zemi un tautu! Amen. Mieramtuvu.lv |
