Emausas mācekļi ir noskumuši, vīlušies, zaudējuši cerību, jo kāds ļoti dārgs sapnis, ko viņi bija lolojuši, nav piepildījies. Nu viņi ir pieņēmuši lēmumu mainīt savas dzīves virzienu un dodas prom no Jeruzalemes. Dažkārt arī mūs pārņem bezcerības un nomāktības sajūta, vientulība, no kuras nerodam izeju, un mēs par to mēdzam pastāstīt saviem tuvākajiem. Mēs katrs dzīvē lolojam kādus sapņus, mums katram ir ieceres, ko labprāt vēlamies īstenot, mums ir mērķi, kurus mēs gribētu sasniegt, un nereti, ja tas neizdodas, jūtamies vīlušies šajā dzīvē un pasaulē, zaudējam paļāvību uz Dievu. Emausas mācekļi ir gatavi dalīties savos iespaidos ar nejaušu garāmgājēju, viņi stāsta par Jēzu un saka – Tas, uz kuru viņi cerēja, ir nodots un miris pie krusta: “Bet mēs cerējām, ka Viņš .. atpestīs Izraēli.”
Jēzus, pievienojoties mācekļiem ceļā, sākumā uzklausa viņu rūpes, raizes un vilšanās sajūtu. Pēc tam Viņš liek tiem vēlreiz nostaigāt ilgo pestīšanas ceļu, kuru Dievs ir sagatavojis cilvēkiem un kurš atklājas Svētajos Rakstos, – Jēzus izskaidro Rakstus. “Vai tad Kristum nevajadzēja to izciest, [pirms] ieiet savā godībā?” Kad iestājas vakars, svešinieks tiek aicināts kļūt par mācekļu viesi. Viņš ņem maizi, to lauž un dala, un, lūk, šie žesti izrādās mācekļiem pazīstami, viņi jau tos ir piedzīvojuši kopā ar Kungu, tātad šie žesti turpinās, tātad Jēzus ir atkal tuvu klāt, lai būtu ar mācekļiem kopā. Šī tikšanās abus mācekļus tik ļoti pārveido, ka tie maina sava ceļa virzienu. Viņi izjūt iekšēju nepieciešamību liecināt par šo īpašo un personīgo tikšanos ar Jēzu – tiem atvērās acis.
“Vai tad mūsu sirdis mūsos nedega, kad Viņš ceļā ar mums runāja un mums skaidroja Rakstus?” Emausas mācekļi runā par konkrētu Kristus klātbūtnes un sludināšanas ietekmi, par evaņģelizāciju. Evaņģelizācijas rezultāts ir mācekļu atgriešanās apustuļu kopībā, lai kļūtu par Kristus augšāmcelšanās, šīs jaunās realitātes lieciniekiem. Lūkasa evaņģēlijā lasām, ka, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Jēzus tiem izskaidroja visus Rakstus, kas attiecās uz Viņu. Mozus Likums, pravieši un psalmi jau vēstīja par šo noslēpumu, kas vēl bija apslēpts, bet tad pamazām kļuva atvērts cilvēku sirdīm un nu ir pilnībā atklāts Jēzū Kristū.
Pāvests Francisks aicina veidot mācekļu misionāru kopienas – šis aicinājums ir pāvesta pastorālās vīzijas centrā. Bez dzīvās Kristus pieredzes kopiena kļūst par ticīgo klubiņu vai kopību, kas jūtas labi savā lokā un sevi uzskata par pretstatu apkārtējai ļaunajai pasaulei. Pāvests nepagurst uzsvērt kopienas izaugsmes principus un kopienas ganu izaugsmes principus, kā arī Baznīcas atjaunotnes kerigmatisko pusi. Kerigma nav tikai pirmais brīdis evaņģelizācijas procesā, bet arī daļa no kopienas izaugsmes ceļa. Pāvests runā par sociālās kalpošanas pilnīgo saistību ar kerigmu. Kerigma, Svētais Gars, tuvākmīlestībā veikta kalpošana un iesaistīšanās pasaules procesos ir neatdalāmi.
Kerigma ir Labās Vēsts pasludināšana, pilna gaismas un siltuma. Tās rezultātā cilvēks pieņem lēmumu sekot Jēzum Kristum un atdot Viņam savu dzīvi. Evaņģelizācija ir būtiska Baznīcas attīstībā, tā ir katras draudzes izaugsmes integrāls process. Evaņģelizācijas metodes un pati evaņģelizācija var kļūt arī par elku, ja tai neierāda atbilstošu vietu mācekļu dzīvē. Baznīcas mācība viegli kļūst par ideoloģiju – pārāk abstraktu vai arī pārāk praktisku, ja tā zaudē misionāro raksturu. Baznīca ir mācekļi, kas iet kopā, lai liecinātu, nevis rezignēti svētie, kas cits no cita attālinās sava svētuma pārākuma izjūtā.
Visvairāk mūs ievaino paļāvības trūkums uz Kristu, ticības paļāvības trūkums. Īsta paļāvība mūs mobilizē un dod reālu spēku un pieredzi, ka esam Viņa piepildīti, vadīti, meklēti. Kad lasām Svētos Rakstus, mēs zinām, ka Viņš ar mums runā, jo mēs tad nevis vingrinām savu prātu, bet meklējam brālī un māsā mūsu Kungu. Kristība ir sākums, jauna piedzimšana, mēs to zinām, bet esam aicināti atjaunoties šajā paļāvībā. Mums ir jālūdz Svētā Gara žēlastība, ja mēs sākam koncentrēties uz sevi, ja mums nav paļāvības, – tad mums ir jāatjauno sava sirdsapziņa Kungā, lai dzīvotu Viņa aicinājumam atbilstošu dzīvi. Tā ir dzīve, kuru nosaka atgriešanās pie Kunga, un tāpēc mums jālūdz no Svētā Gara jauna Viņa dāvanu izliešanās.
Dieva Dēls nomira uz krusta mīlestības dēļ. Viņš nāca, lai mūs atbrīvotu, lai atbrīvotu Tēva mīlestību, kas mums māca teikt Tēti un kas mūs aicina pieņemt to, ka Jēzus ir Kungs, – turklāt ar tādu pārliecību, ka šī mīlestības spēka atbrīvošana mūs pārveido. Jēzus dzīve, Viņa maize un ikdiena bija pildīt Debesu Tēva prātu. Mēs katrs varam no jauna apliecināt lūgšanā: “Es pieņemu sevi tādu, kāds esmu, un es piekrītu tam, lai Svētais Gars mani vada; es paļaujos, ka Viņš valda manā dzīvē, es aicinu Svēto Garu savā sirdī, es esmu gatavs slavēt Kungu, es piedzīvoju adorācijā Viņa spēku, es gribu, lai Kungs mani maina, es gribu būt Jēzus māceklis, es gribu piederēt Dievam, un es lūdzu Jēzu, lai Viņš man dāvā jaunu Svētā Gara izliešanos.”
Kristus klātbūtne parādās no jauna, un tas ir svarīgi, tas ir Kunga darbs, kad “neskaitām” lūgšanas, bet ieejam dialogā ar Kungu, patiešām satiekamies ar Kristu, kurš ir augšāmcēlies. Pieņemot mūsu pašu nabadzību un ar paļāvību uzticot sevi vienīgi Dievam, mēs esam aicināti savā dzīvē praktizēt nepelnīto dāvanu loģiku – nenoraidīt neko, ko Kungs mums vēlas dot. Pēc Evaņģēlija pasludināšanas cilvēki jautāja apustulim Pēterim: “Kas mums jādara?” To pašu viņi jautāja apustuļiem Vasarsvētku dienā, jo kaut kas būtisks bija skāris viņu sirdis, tās bija aizkustinātas. Un Pēteris teica: “Atgriezieties, pieņemiet Jēzu kā savu Kungu un Pestītāju, ar pārliecību un no sirds, caur Kristību un Iestiprināšanu saņemiet Svētā Gara spēku!” Mieramtuvu.lv |
