Un tiešām: jebkādu mūsu baiļu cēlonis ir neticība vai precīzāk – mazticība. Mēs esam paradoksāli iekārtoti: mūsos sadzīvo vienlaicīgi gan ticība, gan neticība. Kādā Evaņģēlija vietā ir frāze, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet dīvaina, – vēršoties pie Jēzus, cilvēks saka: “Es ticu, palīdzi manai neticībai!” (Mk 9, 24) Varētu šķist: pretruna. Bet nē, šī cilvēka vārdi nav pretrunīgi, viņš vienkārši atzīst, ka viņa ticība ir neticība; viņa ticība ir tāda, ka pēc būtības tā ir neticība. Šī cilvēka vārdos atspoguļojas tas, kas ir mūsos visos: daļa, kas tic, un daļa, kas netic. Mūsos ir ticība, bet ir arī neticība. Un tās viena ar otru mūsos cīnās. Ticība vēlas iegūt mūsu dvēselē lielāku teritoriju, bet arī neticība nesnauž. Un tādēļ mēs esam it kā saraustīti, un tādēļ mums bail.
Varētu šķist, ka teorētiski viss ir vienkārši: dzīvo pēc baušļiem, lūdzies, un tu nonāksi Debesu valstībā. Bet mēs, nez kāpēc, zinot to visu, pārkāpjam baušļus un lūdzamies negribīgi. Kāpēc? Tieši tāpēc, ka neticība, kas mīt mūsos, saka: bet varbūt tas viss nemaz nav tik svarīgi, varbūt svarīgākas ir laicīgās izpriecas un miers? Piemēram, pie mums atnāktu kāds cilvēks un teiktu: “Netālu no Rīgas ir vieta, kur kāds ārzemnieks par vieglu darbu maksā 4000 eiro mēnesī. Braucam turp!” Bet pēc tam nāks cits cilvēks un teiks: “Nē, tāda vieta neeksistē, tās ir pasakas. Nebrauc tur, sēdi mājās!” Un mēs sāksim svārstīties un domāt. Iesim izprašņāt citus, sameklēsim karti, lai pārliecinātos, vai tāda vieta ir... Proti, mūsos ienāks gan ticība, gan neticība. Ticība mudinās uz rīcību, bet neticība – uz bezdarbību. Tāpat arī garīgajā dzīvē ticība saka: “Ievēro baušļus!” – bet neticība atrunā: “Kam tev tos ievērot!” Neticība čukst mums ausī: “Bet varbūt nemaz nav nekādas Debesu valstības, varbūt nāve ir visam gals un es pazudīšu, varbūt man labāk gūt prieku šeit, virs zemes, tā ir, lūk, šeit, manā priekšā, bet Debesu valstību es neredzu!” Mēs ieklausāmies šajos čukstos. Un baidāmies. Mēs pat varam neizteikt savas šaubas vārdos – tās vienkārši eksistē mūsos kā tāds garīgais fons.
Ko darīt? Kā pārvarēt šo iekšējo sašķeltību? Atbilde ir vienkārša: ir jācīnās! Tā, kā cīnās ar slimību. Tā, kā cīnās ar ienaidnieku. Mūsos dzīvo ienaidnieks. Un ko dara ar ienaidnieku? To izdzen! Jā, ienaidnieks var būt stiprs – bet mūsu pusē ir Dievs, un kurš ir stiprāks par Dievu? Tātad šajā cīņā ir jāaicina Dievs, ir jāsaka tā, kā sacīja Evaņģēlijā minētais cilvēks: “Es ticu, Kungs. Palīdzi manai neticībai!” Un Dievs palīdzēs. Viņš izdzīs no mums šo ienaidnieku, Viņš dziedinās mūsu slimību. Ir tikai jālūdz – bet jālūdz no visas sirds, ar visu dvēseles spēku! Un pašam jānostājas sevis paša pusē, ir jāpārstāj “dzert tēju ar ienaidnieku”. Sevī ir jārada stingra nostāja. Vajag sev pateikt: “Es ticu Dievam, es ticu Debesu valstībai – un prom no manis viss, kas ir pret to!”
Un vēl, protams, kā jebkurā karā – kaujas laukā nav vērts vicināt zobenu vienatnē, ir jāiet ar armiju, tāpēc ir nepieciešams būt kopā ar citiem ticīgajiem un bieži būt baznīcā. Neviens negūs uzvaru pār sevi, sēžot savā dzīvoklī. Ir nepieciešams regulāri piedalīties Svētajā Misē, iet uz grēksūdzi un pieņemt svēto Komūniju. Un pats galvenais – ir jārunā ar Dievu, ir jālūdzas. Kungs ir teicis: “Vai starp jums ir kāds, kas savam dēlam, kad tas lūdz maizi, dotu akmeni? Vai tad, kad tas zivi lūdz, tam dotu čūsku? Ja nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Debesu Tēvs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz?” (Mt 7, 9-11) Vai tad Kungs dos mums akmeni maizes vietā? Neaizmirsīsim Kunga Jēzus vārdus: “Lūdziet, tad jums taps dots. Meklējiet, tad jūs atradīsiet. Klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, saņem, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klauvē, taps atvērts.” (Mt 7, 7-8) Mieramtuvu.lv |
