Bet mūsu valodā Svētais Gars slēpjas aiz vasaras. Viņš ieslēpjas vasarā. Viņš ir dzīvības Gars, tādēļ nevar būt lietainā, drūmā rudens vai sastingušās ziemas gars, bet tieši plaukstošā pavasara un ziedošās vasaras Gars. Protams, Svētais Gars ielaužas arī rudenī, nokrāso koku lapas, un dzelteni sarkanie triepieni uz skaidro debesu fona mūs noteikti sajūsmina! Tāpat Viņš ielaužas ziemā, jo ir prieka Gars, un reizē ar bērniem laižas lejā no kalna ragaviņās, ar slēpēm vai lielajiem plastmasas šķīvjiem. Svētais Gars ir elpa jeb dvaša, Viņš pūš, kur grib un kad grib. Ja mums aizrāda: “Neapslāpējiet Garu!” – tad mēs pie sevis jau zinām, ka Dieva Garu nemaz nav iespējams apslāpēt. Lai arī Viņš ir ļoti smalkjūtīgs un nevēlas mums neko uzspiest. Pat slavēšanā mēs pārliecināmies, ka drūmās domas viegli aiztrauc prieka Gars, kuram jāmēģina atvērt sirds durvis, un pārējo Viņš pats izdarīs! Notikums, ko svinam Vasarsvētkos, ir tikai viens no daudzajiem Svētā Gara pieskārieniem pasaulei.
Viņš ir piedalījies pasaules radīšanā, palīdzējis Mozum, iedvesmojis praviešus, lūdzies Jēzus Sirdī, bet Vasarsvētkos dzimušajai Baznīcai Viņš ir kā dvēsele, dzīvinātājs, dzīvības princips. Un līdz pat šim brīdim un mūžīgi – Viņš ir ar mums. Pat tagad, kad par Viņu stāstu, pat tagad, kad par Viņu lasāt!
Daži jautā: vai tiešām Baznīcas dzimšanas diena ir Vasarsvētkos? Svētā Gara nonākšana pār apustuļiem, viņu drosmīgā sludināšana dažādās valodās, daudzo ļaužu pievēršanās Kristum – tas ir redzamais brīdis, kad Baznīca sāk augt. Daži uzskata, ka Baznīca ir dzimusi Lielās ceturtdienas vakarā, kad Jēzus iedibina Euharistiju un ar mācekļiem svin Svēto Misi. Un vēl daži runā par Baznīcu kopš taisnīgā Ābela, jo viņš esot pirmais moceklis, tāpēc arī Baznīca jau radusies ar viņu. Un kādēļ gan neuzskatīt, ka Baznīca jau ir kopš pasaules radīšanas? Daudzi un dažādi ir viedokļi, un tie mums atgādina par Svētā Gara auglīgo darbību cilvēces gaitās. Mums nav aizliegts svinēt visas šīs “dzimšanas dienas”, taču vispārliecinošākie noteikti ir Vasarsvētku notikumi.
Svētie Raksti mums skaidri atstāsta brīnumainās zīmes, kas pavada Svētā Gara atnākšanu. Uguns mēles, rūkoņa, valodu brīnums, dedzība un uzticēšanās pārliecina, ka tas viss nav tikai cilvēku darbs. Tik daudz dažādos veidos Svētais Gars darbojas mūsu dzīvē! Šodien mums vajadzētu atrast piemērotu brīdi un palikt klusumā, lai piesauktu Svēto Garu un Viņam pateiktos par reizē neuzkrītošo un spēcīgo darbību mūsu dzīvē. Katrs Viņa pieskāriens, Viņa dāvana, Viņa ieliešanās mūsu sirdī ir piepildījusi mūs ar gudrību, mīlestību, prieku, drosmi, ar visām Viņa dāvanām (sal. Is 11, 1-2). Gara uguns ir sadedzinājusi mūsos to, kas bijis lieks, – kā vecus, nokaltušus zarus, kā ķirmju sagrauztas mēbeles, kā kožu saēstu vecu apģērbu – un šķīstījusi, attīrījusi mūsu sirdi!
Vasarsvētkos mēs svinam Dieva darbu mūsos. Viņš mūsos rada, aizvien turpina radīt. Cilvēks ir radošs, ja klausa, ieklausās Garā, dažkārt tas ir saistīts arī ar cīņu un mokām, bet kopumā tā ir sadarbība ar Radītāju. Mums ir visas iespējas būt radošiem. Atvērsim savas sirds durvis Viņam, lai spētu gudri un pareizi rīkoties arī mūsdienu sarežģītajās situācijās! Mūsu domāšana – neironu kustība un spēle – var ļauties dažādiem impulsiem, bet kādēļ gan nepieņemt to, kas ir pārbaudīts un drošs, – harizmas, kas mums palīdz pildīt savas dzīves dažādos aicinājumus? Vēl vairāk – ja Svētais Gars ir arī drosmes Gars, tad varam doties nezināmajā, neizpētītajā, noslēpumainajā, lai būtu jaunatklājēji un izgudrotāji visās dzīves jomās!
Dievam mēs arvien esam bērni – tāpat kā mūsu vecākiem. Tēvs un māte mūs ir iemācījuši staigāt, bet ne jau visur viņi var nākt kopā ar mums. Savukārt Dievs mums, saviem bērniem, arvien ir līdzās un nekad mūs nepamet. Tādēļ visi mūsu ceļi, kurus ejam paļāvībā un godīgi, ir arī ceļi kopā ar Dievu. Tā Svētais Gars svin ar mums Vasarsvētkus gan šodien, gan katru dienu, gan katru mirkli! Mieramtuvu.lv Foto: Mark A Hewitt |