Un tomēr ir dažas lietas, kurām šoreiz vēlos pievērst lielāku vērību, – vienotība, Kristus Baznīca un pāvesta kalpojums.
Svētku Evaņģēlijs vēsta par atslēgu pasniegšanu Pēterim. Tajā katoliskā tradīcija vienmēr ir balstījusies, lai pamatotu pāvesta autoritāti visā Baznīcā. Kāds varētu teikt: bet kāds tad īsti pāvestam ir ar to visu sakars? Atbilde ir mūsu ticības neatņemama sastāvdaļa: ja jau Pēterim jākļūst un jārīkojas kā Baznīcas “pamatam” un “klintij”, tad, turpinoties Baznīcai, ir jāturpinās arī pamatam. Neiedomājami, ja tik svinīgs Pestītāja uzstādījums: “Tibi dabo claves Regni caelorum – Es tev došu Debesu valstības atslēgas” būtu attiecināms vienīgi uz pirmajiem divdesmit trīsdesmit Baznīcas dzīves gadiem un ka tas būtu izbeidzies līdz ar apustuļa nāvi. Pētera kalpojums turpinās viņa pēctečos.
Pirmajā tūkstošgadē šo Pētera kalpojumu atzina visas Baznīcas, pat ja pastāvēja atšķirīgi skaidrojumi Austrumos un Rietumos. Otrās tūkstošgades ausmā radās pirmās problēmas un nesaskaņas. Šodien arī katoļiem ir skaidrs, ka šīs domstarpības radās ne tikai to “citu” dēļ, kurus mēdzam dēvēt par shizmātiķiem. Kristus iedibinātais primāts kā jebkas, kas ir uzticēts cilvēkam, vēstures ritējumā ir ticis īstenots gan izcili, gan ne tik ļoti labi. Kad pār garīgo – žēlsirdības – varu kļūst pārāka politika un zemes vara, rodas pārpratumi, kļūdas, šķelšanās. Svētais Jānis Pāvils II ekumenisma enciklikā Ut unum sint runā par iespēju pārskatīt konkrētās formas, kādās tiek īstenots pāvesta primāts, darot no jauna iespējamu, lai ap to veidotos visu Baznīcu vienprātība. Katolis nevar nevēlēties, lai Baznīca ar aizvien lielāku drosmi un pazemību mērotu šo atgriešanās un izlīguma ceļu, īpaši arvien vairāk iemiesojot Vatikāna II koncila “sapņoto” koleģialitāti.
Vienlaikus mums ir jādara viss iespējamais, lai nemazinātos paša Pētera kalpojuma nozīmīgums, jo īpaši kā redzama Baznīcas vienotības zīme. Pamazināt vai pat atteikties no tā nozīmētu atmest vienu no vērtīgākajām dāvanām, ko Kristus ir sniedzis savai Baznīcai, un arī atklāti vērsties pret paša Kunga gribu. Domāt, ka Baznīcai Evaņģēlija īstenošanā un sludināšanā pietiktu ar Bībeli un Svēto Garu, kas interpretētu Rakstus, ir tāpat kā teikt, ka mūsu valsts dibinātājiem būtu pieticis uzrakstīt Satversmi un parādīt sevī garu, ar kādu šo Satversmi interpretēt, pašai valstij neparedzot nekādu pārvaldes institūciju. Vai mūsu valsts maz vēl pastāvētu?
Tas, ko visi uzreiz varam darīt, lai iezīmētu izlīguma ceļu starp Baznīcām un ekleziālajām kopienām, ir izlīgt ar savu Baznīcu. Tu es Petrus, et super hanc petram aedificabo Ecclesiam meam – Tu esi Pēteris un uz šīs klints Es uzcelšu savu Baznīcu: Jēzus lieto vienskaitli “savu” Baznīcu, nevis “savas” Baznīcas. Viņš ir iecerējis un gribējis vienu vienīgu Baznīcu, nevis neatkarīgu Baznīcu daudzumu vai, vēl ļaunāk, savā starpā karojošas Baznīcas. Vārds “savu” ne tikai ir lietots vienskaitlī, bet arī apzīmē piederību. Jēzus atzīst Baznīcu par savu; saka “mana Baznīca”, kā kāds cits teiktu “mana līgava” vai “mana miesa”. Pestītājs sevi identificē ar to, nevis kaunas no tās. Vārds “Baznīca”, izskanējis no Jēzus lūpām, nenes sevī tās bieži vien negatīvās nozīmes, kuras paši laika gaitā esam pievienojuši.
Jēzus vārdos ietverts spēcīgs aicinājums visiem ticīgajiem izlīgt ar Baznīcu. Noliegt Baznīcu ir kā noliegt savu māti. Svētais Kipriāns mēdza teikt, ka “tam, kuram Baznīca nav Māte, Dievs nevar būt par Tēvu”. Kristus uz Pētera-klints dibinātā Baznīca ir mūsu Māte, un tai pienākas visa mūsu mīlestība un cieņa. Šodienas apustuļu svētki varētu nest kādu būtisku augli, ja arī mēs iemācītos teikt par katolisko Baznīcu, kurai piederam: “mana Baznīca”, vienlaikus paturot prātā sirmā pāvesta Benedikta viedos vārdus: “Baznīca nav mūsu, tā pieder Kristum.”
Visbeidzot, svinot Pētera un Pāvila svētkus, nevaram nedomāt par laimīgi valdošā pāvesta personu. Pāvests Francisks, ciešā turpinātībā ar saviem priekšgājējiem, īpašā veidā īsteno petrīnisko sasaistīšanas un atraisīšanas funkciju, parādot, ka Pētera pēcteča vara ir žēlsirdības un patiesības kalpojums, kas ļauj Kristus vēstij sasniegt pat vistālākās un viscietākās sirdis. Tas viss mums liek ik dienas lūgt par Svēto tēvu un dzīvot stiprā paļāvībā uz Pestītāja apsolījumu “Non praevalebunt – [elles spēki Baznīcu] neuzvarēs!”.
Pievienosimies Baznīcas lūgšanai par savu Augsto ganu: “Oremus pro Pontifice nostro Francisco: Dominus conservet eum, et vivificet eum, et beatum faciat eum in terra; et non tradat eum in animam
inimicorum eius. Lūgsim par mūsu pāvestu Francisku: lai Kungs viņu sargā un uztur; lai dara viņu laimīgu šajā dzīvē un nenodod viņu ienaidnieku varā.” Mieramtuvu.lv |
