Pāvests Leons XIV mudina visus labas gribas cilvēkus veikt želsirdības darbu, apmeklējot vecāka gadagājuma cilvēkus, kurus mūsdienu sabiedrība bieži mēdz "atstumt" un "aizmirst". "Svētīgs, kas nav zaudējis cerību" – šie vārdi no Sīraha grāmatas ir Pasaules vecvecāku un senioru dienas moto. Romas bīskaps norāda, ka vecāka gadagājuma cilvēka apciemošana ir veids, kā satikt Jēzu, kurš mūs atbrīvo no vienaldzības un vientulības. Dārgie brāļi un māsas! Jubileja, ko šobrīd svinam, palīdz mums atklāt, ka cerība vienmēr ir prieka avots jebkurā vecumā. Kad to norūda ilga mūža uguns, tad tā kļūst par svētlaimes avotu. Svētie Raksti min vairākus gadījumus ar vīriešiem un sievietēm, kas jau bija veci un kurus Kungs iesaistīja savā pestīšanas plānā. Padomāsim par Ābrahamu un Sāru, kuri, būdami sirmā vecumā, joprojām netic Dieva vārdam, kas viņiem apsolīja dēlu. Neiespējamība ieņemt bērnu, šķiet, bija aizēnojusi viņu cerību uz nākotni. Zaharija reakcija uz Jāņa Kristītāja dzimšanas paziņojumu ir līdzīga: "Kā es to varu zināt? Es esmu vecs, un mana sieva gados" (Lk 1,18). Vecums, neauglība un dzīves noriets, šķiet, apdzēš šo cilvēku dzīvības un auglības cerību. Un pat jautājums, ko Nikodēms uzdod Jēzum, kad Skolotājs runā ar viņu par "jaunu piedzimšanu", šķiet tīri retorisks: "Kā cilvēks var no jauna piedzimt, kad viņš ir vecs? Vai viņš var otrreiz ieiet savas mātes miesās un piedzimt?" (Jņ 3, 4). Tomēr katru reizi, saskaroties ar šķietami acīmredzamu atbildi, Kungs pārsteidz savus sarunu biedrus ar glābjošu iejaukšanos Vecāka gadagājuma cilvēki - cerības zīmes Bībelē Dievs atkārtoti parāda savu apredzību, pievēršoties veciem cilvēkiem. Tas notika ne tikai ar Ābrahāmu, Sāru, Zahariju un Elizabeti, bet arī ar Mozu, kurš astoņdesmit gadu vecumā tika aicināts atbrīvot savu tautu (sal. Izc 7,7). Ar šīm izvēlēm Dievs mums māca, ka Viņa acīs vecums ir svētības un žēlastības laiks, un ka veci cilvēki Viņam ir pirmie cerības liecinieki. "Kas ir šis vecumdienu laiks?" - jautā svētais Augustīns. Dievs atbild: "Lai tavs spēks patiesi zūd, lai mans spēks paliktu tevī un tu varētu teikt kopā ar apustuli: "Kad esmu vājš, tad esmu stiprs"" (Psalmu skaidrojumi, 70, 11). Tas, ka mūsdienās pieaug vecāka gadagājuma cilvēku skaits, mums kļūst par laika zīmi. Mēs esam aicināti to saskatīt, lai spētu pareizi lasīt vēsturi, kurā dzīvojam. Baznīcas un pasaules dzīvi patiesībā var saprast tikai caur paaudžu maiņu, un, pieņemot vecāka gadagājuma cilvēku, mēs saprotam, ka vēsture nebeidzas tagadnē, tā neizsīkst pārsteidzīgās tikšanās reizēs un sadrumstalotās attiecībās, bet gan virzās uz nākotni. Radīšanas grāmatā atrodam aizkustinošu epizodi par svētību, ko gados vecais Jēkabs deva saviem mazbērniem, Jāzepa dēliem. Viņa vārdi mudina viņus ar cerību raudzīties nākotnē, tāpat kā Dieva apsolījumu laikā (sal. Rad 48,8-20). Ja ir taisnība, ka vecu cilvēku trauslums prasa jaunu enerģiju, tad taisnība ir arī tā, ka jauniešu pieredzes trūkums prasa vecu cilvēku liecību, lai gudri plānotu nākotni. Cik bieži mūsu vecvecāki mums bija ticības un dievbijības, pilsoniskās tikumības un sociālās apņemšanās, atmiņas un neatlaidības piemērs pārbaudījumos! Mēs nekad nespēsim atbildēt ar pietiekamu pateicību par šo skaisto mantojumu, ko viņi mums atstāja ar cerību un mīlestību. Cerības zīmes vecāka gadagājuma cilvēkiem Jubilejas gads Bībelē ir simbolizējis atbrīvošanas laiku: vergi tika atbrīvoti, parādi tika atlaisti, zeme tika atdota to sākotnējiem īpašniekiem. Tas bija Dieva iecerētās sabiedriskās kārtības atjaunošanas laiks, kurā tika dziedināta gadu gaitā uzkrātā nevienlīdzība un apspiešana. Jēzus atjauno šos atbrīvošanas notikumus, kad Nācaretes sinagogā pasludina Labo vēsti nabagiem, redzes atgriešanu aklajiem, ieslodzīto atbrīvošanu un apspiesto atbrīvošanu (sal. Lk 4,16-21). Raugoties uz vecāka gadagājuma cilvēkiem no Jubilejas perspektīvas, arī mēs esam aicināti kopā ar viņiem piedzīvot atbrīvošanos, īpaši no vientulības un pamestības. Šis gads ir piemērots brīdis, lai to īstenotu. Dieva uzticība saviem apsolījumiem māca mums, ka vecumā varam piedzīvot svētību un patiesu evaņģēlisku prieku, kas prasa no mums nojaukt vienaldzības sienas, kurās bieži tiek ieslēgti veci cilvēki. Mūsu sabiedrības visos platuma grādos pārāk bieži pierod pie tā, ka tik svarīga un bagāta to sastāvdaļa tiek atstumta un aizmirsta. Saskaroties ar šādu situāciju, ir nepieciešama attieksmes maiņa, kas parādītu visas Baznīcas atbildības uzņemšanos. Katra draudze, apvienība un ekleziālā grupa ir aicināta aktīvi piedalīties pateicības un rūpju "revolūcijā", kas jāpanāk, bieži apmeklējot vecāka gadagājuma cilvēkus, veidojot atbalsta un lūgšanu tīklus par viņiem un kopā ar viņiem, kā arī veidojot attiecības, kas var sniegt cerību un cieņu tiem, kas jūtas aizmirsti. Kristīgā cerība vienmēr mudina mūs uzdrīkstēties vairāk, domāt plašāk un neapmierināties ar status quo stāvokli. Šajā gadījumā esam aicināti veikt pārmaiņas, kas atjaunos cieņu un mīlestību pret vecāka gadagājuma cilvēkiem. Šī iemesla dēļ pāvests Francisks vēlējās, lai Pasaules vecvecāku un senioru diena tiktu atzīmēta galvenokārt kā tikšanās ar vientuļiem cilvēkiem. Un tā paša iemesla dēļ tika nolemts, ka tie, kuri šogad nevar veikt svētceļojumu uz Romu, var "saņemt Jubilejas atlaidas, ja viņi dodas apciemot vientuļus vecāka gadagājuma cilvēkus, [...] veicot svētceļojumu, tā teikt, pie Kristus, kas ir klātesošs viņos" (Apustuliskā Penitenciārija, Jubilejas atlaidu piešķiršanas normas, III). Vecāka gadagājuma cilvēka apciemošana ir veids, kā satikt Jēzu, kurš mūs atbrīvo no vienaldzības un vientulības. Vecumdienās mēs varam saglabāt cerību Sīraha grāmatā teikts, ka svētīgi ir tie, kas nav zaudējuši cerību (sal. 14,2), norādot, ka mūsu dzīvēs – īpaši, ja tās ir garas – var būt daudz iemeslu atskatīties atpakaļ, nevis uz priekšu. Tomēr, kā rakstīja pāvests Francisks savas pēdējās hospitalizācijas laikā, "mūsu ķermeņi ir vāji, bet pat tad nekas nevar mums liegt mīlēt, lūgties, atdot sevi, ticēt, būt viens otram par spožām cerības zīmēm" (Angelus, 2025. gada 16. marts). Mums ir brīvība, ko nekādas grūtības nevar mums atņemt: brīvība mīlēt un lūgties. Mēs visi, vienmēr, varam mīlēt un lūgties. Mīlestība, ko jūtam pret saviem mīļajiem – dzīvesbiedru, ar kuru esam pavadījuši lielu daļu savas dzīves, bērniem, mazbērniem, kas padara mūsu dienas gaišākas, – neizzūd, kad mūsu spēki zūd. Patiešām, bieži vien tieši viņu pieķeršanās atmodina mūsu enerģiju, sniedzot mums cerību un mierinājumu. Šīs mīlestības vitalitātes pazīmes, kas sakņojas pašā Dievā, dod mums drosmi un atgādina, ka "lai gan mūsu ārējā daba sadilst, mūsu iekšējā daba dienu no dienas atjaunojas" (2 Kor 4,16). Tāpēc savā dzīvē, īpaši vecumdienās, neatlaidīgi paļausimies uz Kungu. Atjaunosimies katru dienu, tiekoties ar Viņu lūgšanā un Svētajā Misē. Ar mīlestību nodosim tālāk ticību, ko esam izdzīvojuši tik daudzus gadus savās ģimenēs un ikdienas saskarsmēs. Vienmēr slavēsim Dievu par Viņa labestību, stiprināsim vienotību ar saviem mīļajiem un atvērsim savas sirdis tiem, kas ir tālu, īpaši tiem, kuri dzīvo trūkumā. Būsim cerības zīmes katrā vecumā! Vatikāns, 2025. gada 26. jūnijs LEONS PP. XIV Vaticannews.va |
