Kino palīdz skatītājam atgriezties pie sevis un no jauna ieraudzīt pasauli, it kā tas būtu pirmo reizi, un šajā procesā atklāt daļu no tās cerības, bez kuras mūsu dzīve nav pilnīga. Uzrunājot aktierus, režisorus un citas kinematogrāfijā iesaistītās personas, pāvests atzina, ka sākumā kino bija kā gaismu un ēnu spēle, kas domāta izklaidei un iespaidu radīšanai. Taču drīz vien šie vizuālie efekti sāka atklāt daudz dziļāku realitāti, kļūstot par izpausmi vēlmei kontemplēt un izprast dzīvi, stāstīt par tās lielumu un trauslumu, paust ilgas pēc bezgalības. Kino ir tautas māksla viscēlākajā nozīmē – uzsvēra Romas bīskaps. Tā apvieno izklaidi ar stāstu par cilvēka iekšējo ceļojumu. Kad tumsā iedegas burvīgā kino laterna, vienlaikus iedegas arī dvēseles skatiens. Kino nav tikai kustīgas bildes. Tā ir cerības iekustināšana. Leons XIV atgādināja, ka mūsdienās mēs dzīvojam ar digitālajiem ekrāniem, kas vienmēr ir ieslēgti. Informācijas plūsma ir nepārtraukta. Bet kino ir daudz vairāk nekā vienkārši ekrāns: tās ir vēlmju, atmiņu un jautājumu krustceles. Tie ir meklējumi, kuros gaisma caurvij tumsu un vārds satiek klusumu. Attīstoties sižetam, skatiens izglītojas, iztēle paplašinās un pat sāpes var atrast jēgu. Pāvests uzsvēra, ka kinoteātri un teātri padara cilvēcīgākas mūsu sirdis. Ja pilsētā valda dzīvība, tad tas ir arī pateicoties tās kultūras telpām. Uzrunas turpinājumā Leons XIV pauda bažas par krīzi kino jomā. Tā kā daudzviet kinoteātri tiek likvidēti, viņš aicināja kino pasaules pārstāvjus un atbildīgās personas nepadoties un sadarboties, lai saglabātu šīs mākslas formas sociālo un kultūras vērtību. Algoritmu loģika mēdz izcelt to, kas piesaista cilvēku uzmanību un rada peļņu, bet māksla paver plašākas iespējas. Skaistums nav tikai izklaide. Īsts kino ne tikai sniedz baudu, bet arī rada jautājumus. Tas ietērpj vārdos to, kas gruzd mūsos, un dažkārt izraisa asaras, kas iepriekš nespēja izlauzties uz āru. Pāvests atgādināja, ka šī tikšanās ar kino pasaules pārstāvjiem tika organizēta Jubilejas gadā, kas veltīts cerībai. “Jūs, tāpat kā daudzi citi, kas ierodas Romā no visām pasaules malām, esat ceļā kā iztēles svētceļnieki, jēgas meklētāji, cerības teicēji, cilvēcības vēstneši”, teica Leons XIV. “Ceļš, ko jūs mērojat, nav mērāms kilometros, bet gan attēlos, vārdos, sajūtās, atmiņās un vēlmēs. Tas ir svētceļojums cilvēciskās pieredzes noslēpumā, ko jūs šķērsojat ar savu caururbjošo skatienu.” Kino mākslinieku skatiens spēj saskatīt skaistumu “pat sāpju rētās, cerību vardarbības un karu izraisītajās traģēdijās”. Leons XIV atsaucās uz Pāvila VI teikto, ka “šai pasaulei, kurā mēs dzīvojam, ir vajadzīgs skaistums, lai tā neiegrūstu bezcerībā”. Kino ir “cerības laboratorija”. Mūsdienu pasaulei ir ļoti vajadzīgi cerības, skaistuma un patiesības liecinieki. “Jūs ar savu māksliniecisko daiļradi varat būt šādi liecinieki”, piebilda pāvests. “Vardarbība, nabadzība, trimda, vientulība, atkarības, aizmirstie kari – tās ir rētas, kas jāredz un par kurām jārunā.” Nobeigumā pāvests pieminēja kino kopienas aspektu. Filmas veidošana ir kolektīvs darbs: visi atzīst un novērtē režisora meistarību un aktieru talantu, bet darbs nebūtu iespējams bez simtiem citu profesionāļu ieguldījuma. Turklāt labas filmas radīšanai ir nepieciešama dažādu talantu saskaņa. “Lai jūsu kino vienmēr paliktu tikšanās vieta, mājvieta tiem, kas meklē jēgu, miera izteiksmes veids,” vēlēja Leons XIV. Vaticannews.va
Foto: Unsplash.com/@jakobowens1 | 
