Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Liecības

Dubultais 'parādnieks'
17.03.2015 pl. 18:37

Priesteris Oskars Jabloņskis OP

Laikraksts "Nāc" Konsekrētās dzīves gadā uzsāk rubriku, kurā iepazīstinās ar Liepājas diecēzē kalpojošajiem garīgās kārtas Baznīcas locekļiem. Iepazīsimies ar Liepājas svētā Dominika klostera priekšnieku Oskaru Jabloņski OP.

Dievs lēnām vadīja mani garīgā ceļā. Tomēr vēl pirms vidusskolas beigšanas biju nolēmis veltīt savu dzīvi kalpošanai citiem cilvēkiem. Protams, kalpot var visdažādākā veidā, bet es izvēlējos dzīvi dominikāņu ordenī. Tas saistīts ar to, ka gan man pašam, gan citiem šķita, ka man ir dotības un spējas cilvēkiem paskaidrot nezināmo viņiem saprotamā veidā. Tieši tas man palīdzēja pieņemt lēmumu iestāties dominikāņu ordenī, kurā liels uzsvars tiek likts uz mācībām, izglītību, pašizglītošanos un citu izglītošanu. Tagad tā ir mana dzīve – mācos pats un citiem cilvēkiem cenšos parādīt, ka var saprast arī to, ko saucam par neizskaidrojamu. Tomēr, tas skan it kā es pats izvēlējos, izlēmu un iestājos, bet aiz tā visa ir Dievs, kurš ar dažādām zīmēm rādīja man ceļu.

Es visu laiku apzinos, ka būt dominikāņu ordeņa brālim ir pilnīgi nepelnīta Dieva dāvana. Pirms svētsolījumu došanas brāļi uz grīdas guļ krustā un dzird priekšnieka jautājumu: „Ko jūs prasāt?” Varētu teikt, ka viņa jautājums ir: „Ko jūs uzdrošināties prasīt?” Atbilde skan: „Dieva un jūsu žēlsirdību!” Man tā ir Dieva žēlastības zīme – būt par ordeņa brāli. Mani, kas biju tikko pabeidzis vidusskolu, atzina par derīgu dzīvot dominikāņu ordenī. Pirmie svētsolījumi bija uz noteiktu laiku, jo ordenis kandidātus pārbauda, tomēr no manas puses bija pieņemts galīgs lēmums. Par lēmuma pareizību man nekad nav bijušas lielas šaubas, kaut gan dažādi kārdinājumi, protams, bija un ir. Studiju laikā, kad tiku gatavots uz priesterību, man nebija jāšaubās par to, vai ejamais ceļš tiešām ir mans vai tikai iedomāts. Apziņa par to, ka Dievs man ir parādījis savu žēlsirdību, palīdz man pašam būt žēlsirdīgam pret citiem. Protams, manas cilvēciskās vājības un grēcīgums ne vienmēr ļauj būt tik žēlsirdīgam kā gribētos, bet tas visu laiku ir izaugsmes ceļš.

Katehismā lasām: “Konsekrēto – Dievam veltīto – dzīvi raksturo publisks svinīgs solījums pildīt evaņģēliskos padomus (svētsolījums): šķīstības, nabadzības un paklausības svētsolījums, dzīvojot saskaņā ar noteiktu, Baznīcas apstiprinātu, dzīvesveidu.” (KBK 944) Parasti ordeņos dod trīs svētsolījumus, bet dominikāņu ordenī, kas var izklausīties dīvaini, tikai vienu. Mēs apsolām paklausību. Tomēr šī paklausība attiecas arī uz mūsu iekšējām normām, kas nosaka visu dzīvi, arī šķīstības ievērošanu un nabadzību. Patiesībā, dzīvei šķīstībā ir aicināti visi kristītie, jo runa ir par sirdsšķīstību – spēju katrā cilvēkā ieraudzīt Dieva radību un to vienmēr cienīt. Mūsu dominikāņu ordenis pieder pie ubagotāju ordeņiem – tas nozīmē, ka pati ordeņa būtība nosaka nabadzības ievērošanu, tomēr dzīve parāda, ka visu laiku jāmācās dzīvot pieticībā. Svētsolījumi ir zāles pret trim kārībām, par kurām raksta sv. Jānis: “miesas kārība, acu kārība un šīs dzīves lepnums.” (1Jņ 2,16)

Visgrūtāk ir tikt galā ar lepnību. Reiz dzirdēju domu, ka mūsu lepnība mirst divas stundas pēc mūsu nāves. Skaidrs, ka mirst kopā ar mums, tomēr šis teiciens norāda uz lepnības spēku. Kristus mūs ir atpestījis, pateicoties savai paklausībai – tieši tāpēc mūsu ordenī šīs solījums ir galvenais. Es ilgu laiku ordenī biju padotā lomā un vienkārši biju paklausīgs priekšniekiem – protams, cik vien biju spējīgs. Nu jau kādu laiku pats esmu klostera priekšnieks un arī priekšnieks pats sev. Formāli man ir viens padotais, bet ar tēvu Jaceku OP, ar kuru dzīvoju Liepājas klosterī, esam pazīstami jau 30 gadus, jo pēc iestāšanās ordenī bijām kursa biedri. Mēs ļoti labi viens otru pazīstam un saprotamies gandrīz bez vārdiem. Reizēm šķiet, ka viņš ir priekšnieks – īpaši tad, kad man atgādina par maniem pienākumiem. Tomēr mans patiesais padotais esmu es pats. Katru dienu no jauna mācos dzīvot uzticībā ordeņa regulai un pārējām normām. Papildus klostera priekšnieka amatam esmu atbildīgs par draudzi – tas arī prasa zināmu paklausību Baznīcas normām. Neteikšu, ka vienmēr ir viegli, bet apzinos, ka tas ir liels izaicinājums un pārbaudījums. Paklausība sevī ietver ne tikai pavēļu pildīšanu. Atceros, ka 2000. gadā biju lielas izvēles priekšā. Gadījās tā, ka paliku viens pats mūsu klosterī Rīgā. Taisnību sakot, nezināju ko darīt un pavaicāju savam kādreizējām maģistram – studiju laiku audzinātājām. Saņēmu viņa padomu un devos uz Liepāju. Tagad, skatoties no laika perspektīvas, redzot visu šajā laikā notikušo, varu droši secināt, ka labi ir paklausīt arī padomiem.

Vatikāna II koncils atgādina, ka priesteris ir parādnieks. Esmu arī parādnieks kā ordeņa brālis. Šī dubultā parādniecība man visu laiku atgādina manu cilvēcisko niecību un nepārtraukti nepieciešamo Dieva žēlastību. Mācos pateikties Dievam un ordenim un darīt labus darbus tik, cik spēju. Visiem sirsnīgi pateicos par lūgšanām!

Laikraksts "Nāc"
Foto: Katedrāle.lv