"Mans aicinājums ir Dieva dāvana, Viņa lielā žēlastība un žēlsirdība pret mani," intervijā Vatikāna radio teica Vitālijs Dmitrišins, Romas katoļu priesteris no Kijevas-Žitomiras diecēzes Ukrainā, kurš piektdien, 27. jūnijā, kopā ar 31 diakonu no dažādām pasaules valstīm tika iesvētīts par priesteri Svētā Pētera bazilikā Vatikānā. Svinības notika Priesteru Jubilejas ietvaros. Jaunais priesteris apmeklēja Vatikāna radio, lai pastāstītu par šī notikuma nozīmi viņa dzīvē. "Mani dziļi aizkustināja jau pats fakts, ka esmu iesvētīts šeit, Vatikānā, un ka to izdarīja pāvests Leons XIV, – uzsvēra priesteris Vitālijs. – Tas ir apliecinājums Dieva bezgalīgajai mīlestībai ne tikai pret mani, bet arī tai lielajai misijai, ko Viņš man ir uzticējis. Un par to es esmu ļoti pateicīgs Dievam. Bet svarīgs ir arī konteksts – Vissvētās Jēzus Sirds svētki. Es domāju, ka ar to Dievs vēlas teikt, ka uztic man misiju parādīt cilvēkiem Viņa žēlsirdīgo mīlestību. Jo šobrīd Ukrainā mēs piedzīvojam grūtus laikus. Zaudējot savus draugus un radiniekus frontē, zaudējot civiliedzīvotājus, tostarp bērnus, daudzi zaudē arī cerību. Es redzēju cerības zaudējuma sekas un domāju, ka Dievs mani aicina iet pie cilvēkiem un nest viņiem cerību. Un kāda var būt šī cerība? Tā ir cerība uz mūžīgo dzīvi, cerība uz Kristu, cerība uz To, kurš vēlējās nākt šajā pasaulē, vēlējās atdot savu dzīvību par mums, pieņēma nāvi un augšāmcēlās, lai dotu mums jauno dzīvi jau šeit, uz zemes. Es domāju, ka priesteru iesvētīšanas svinības aicina nest visiem cerību uz mūžīgo dzīvi, uz žēlsirdīgo Kristu". Priesterim Vitālijam ir divdesmit astoņi gadi. Ģimenē viņš ir otrais bērns, un viņam ir vēl trīs brāļi un četras māsas. Vitālija vecāki ir kopienas Neokatehumenālās ceļš locekļi. Stāstot par sava aicinājuma uz priesterību atklāšanu, neopresbiters norāda, ka jaunībā viņam ir bijis «lielā dumpinieka periods», bet vēlāk iepazinies ar kopienu, kurai jau piederēja viņa vecāki. Dalība regulārās tikšanās, ko organizēja "Redemptoris Mater" garīgā semināra rektors Romans Greks, palīdzēja viņam saprast vienu svarīgu lietu: «Es redzēju, ka, neskatoties uz visām manām vājībām, visām problēmām, šaubām, spītību un sevis nepieņemšanu, Dievs mani pastāvīgi aicināja». Septiņpadsmit gadu vecumā Vitālijs tika uzaicināts piedalīties starptautiskā konferencē Porto San Giorgio (Itālijā). Šis pasākums pulcē topošos semināristus, kuri saņem mandātu studēt vienā no "Redemptoris Mater" garīgajiem semināriem, kas darbojas dažādās pasaules valstīs. Vitāliju nosūtīja uz Kijevas garīgo semināru. "Seminārā bija dažādi brīži," viņš stāsta, "bet tas, kas man visvairāk palīdzēja un kas, patiesībā, ir mūsu garīgās formācijas pamats, ir kopienas, kurās mēs dzīvojam, veidojamies, piedalāmies liturģijā. Tur es redzēju, ka Dievs mīl mani tādu, kāds es esmu, jo brāļi nekad mani neatstūma, arī tad, kad labāk iepazina mani. Un tas man visvairāk palīdzēja." "Redemptoris Mater" garīgo semināru izglītībai ir sava specifika, kas ietver gan filozofijas un teoloģijas studijas, gan pastorālo praksi. Šīs prakses ietvaros Vitālijs Dmitrišins kalpoja Kijevas-Žitomiras diecēzē, bet vēlāk tika nosūtīts uz "Domus Galilaeae" Izraēlā, kas ir studiju, rekolekciju un lūgšanu centrs, ko izveidojusi un vada Neokatehumenālā ceļa kopiena. Jaunais priesteris atceras to laiku, kad, no vienas puses, viņš piedzīvoja ļoti lielu krīzi, bet, no otras puses, tur viņam bija iespēja katru dienu dziļāk pārdomāt Svētos Rakstus. 2024. gada 26. oktobrī Vitālijs tika iesvētīts par diakonu. Pastorālo praksi viņš veica Svētā Aleksandra katedrālē Kijevā. Atskatoties uz sava aicinājuma ceļu, jaunais priesteris saka: "Es pieredzēju Dieva mīlestību pret mani. Es redzēju savu neticību, un, pretstatā tam, redzēju Dieva lielo uzticību. Un katru reizi, kad manī iezagās šaubas, Dievs man palīdzēja ar Savu vārdu, ar audzinātāju, katehētu un biedru piemēru. Es esmu ļoti pateicīgs Dievam par aicinājumu būt par misionāro priesteri, un es ceru, ka Dievs neļaus man pazaudēt savu aicinājumu, lai es spētu doties uz tām vietām, uz kurām Viņš mani aicināja un aicina." Svētā Pētera bazilikā blakus priesterim Vitālijam stāvēja viņa brālis Aleksandrs, kurš viņam palīdzēja uzvilkt priestera tērpu ordinācijas laikā. Brāļa, kurš arī nesen tika iesvētīts par priesteri, klātbūtne Vitālijam bija ļoti nozīmīga. Starp viņiem ir tikai viena gada un viena mēneša starpība, un, kā vairumam brāļu un māsu, kuri ir gandrīz vienāda vecuma, bērnībā un jaunībā viņu attiecībās bija konflikti un nepieņemšana. Bet, kā norādīja priesteris Vitālijs, caur Neokatehumenālā ceļa kopienu Dievs palīdzēja viņam apzināties, ka Dievs viņu mīl, "un tāpēc deva viņam brāli, lai viņš atgrieztos". "Dievs mums deva brīnišķīgu izlīguma brīdi," stāsta priesteris Vitālijs. "Es atceros to dienu, kad mēs (gan viņš, gan es) jau studējām seminārā un devāmies vienā svētceļojumā uz Spāniju. Un Dievs dāvāja mums žēlastību sirsnīgi izrunāties, lūgt piedošanu un izlīgt. Un es varu teikt, ka tas ir vienīgi Dieva darbs, ka šodien mēs varam runāt, es priecājos par viņu, un viņš par mani. Mēs varam būt sirsnīgi, atklāti runāt par savām grūtībām, sarunāties. Tas ir brīnums, kas mani patiesi aizkustina. Un tāpēc es pat nešaubījos, kad man bija jāizvēlas priesteris, kurš mani ieģērbs priestera drānās". Priesteris Vitālijs Dmitrišins nevarēja nepieminēt arī savus vecākus Pāvilu un Olgu. "Es esmu ļoti pateicīgs Dievam par tādiem vecākiem, kurus sākumā man bija grūti pieņemt. Bet es patiešām esmu pateicīgs viņiem par to, ka viņi bija atvērti dzīvībai, ka pieņēma mani, ka veltīja savus spēkus, savu dzīvi, lai mani audzinātu un audzinātu ticībā. Es esmu viņiem ļoti pateicīgs arī par to, ka viņi bija uzticīgi Dievam, kad viņus aicināja iziet un, tāpat kā Ābrahams, atstāt visu un sekot Dievam. Pateicos viņiem par to, ka viņi bija atvērti dzīvībai, un ka man ir šī dāvana, vienkārši dārgums, ka man ir tik daudz brāļu un māsu, par kuriem es esmu ļoti pateicīgs Dievam," intervijā Vatikāna radio teica priesteris Vitālijs no Ukrainas. Vaticannews.va
Foto: Vitālija Dmitrišina ordinācija |
