Lieldienu rītā ne tikai apustuļiem bija iespēja sastapt Dievu no jauna. Viņi, dzirdēdami, ka Kristus nav kapā, skrēja, lai to redzētu. Tas, par ko viņi tik daudz reižu bija dzirdējuši un paši savām acīm redzējuši, kad kaut vai sastapās ar augšāmcelto Lācaru, aizvien viņiem bija liels jaunums. Prieks tajā rītā kļuva patiesi pilnīgs, liecība kļuva neapšaubāma, bet ticība ieguva stiprus pamatus. Tas viss notika parasti – neparastā naktī un normālā, bet vienlaicīgi pārsteidzošā rītausmā. Lieldienu rīts arī mums ir pārsteidzošs, tā ir iespēja sastapt Dievu, kurš mūsu dēļ cieta, nomira, bet tagad ir augšāmcēlies. Taču vai mūs vispār kaut kas pārsteidz? Kad pēdējo reizi kaut kas mūs pārsteidza? Vai spējam apstāties ikdienas steigā un, teiksim svētdienā, ne tikai labi izgulēties pēc kārtīgas ikdienas steigas, bet arī pārdomāt mūsu steigas jēgu? Jo var visu dzīvi skriet, bet, kad ilgotais mērķis ir sasniegts, tad izrādās, ka tas nesagādā prieku, tas ir zaudējis savu vērtību un aktualitāti. Tad priekam meklējam kaut ko citu. Vai mākam priecāties par to, kas mums pieder, vai gluži pretēji – vienmēr esam neapmierināti un nemitīgi kaut kā mums trūkst? Ir vērts pārdomāt, lai izprastu, ka ir vēl kaut kas vairāk nekā tikai šī pasaule ar tās steigu. Ir mūžība, uz kuru norāda un aicina Augšāmcēlies Kristus. Ikvienam, kas vēlas Viņam sekot, ir jābūt ar plaši atvērtām acīm ne tikai dienā, kad viss ir labi saredzams, bet arī naktī, kad ir vajadzīga liela piepūle, lai saskatītu. Kopā ar apustuļiem mums jāpiedzīvo gan dienas, gan nakts pieredzi. Caur to mēs varam būt līdzdalīgi arī paša Kristus Ģetzemanes dārza un Golgātas krusta pieredzē, gan Augšāmcelšanās rīta pieredzē, kas izmainīja vēsturi, dāvājot cerību dzīvībai. Ja apustuļi nebūtu trīs gadus sekojuši Kristum, tad nesaprastu ciešanu un augšāmcelšanās nozīmi. Vienīgā lieta, kura pievilktu viņus pie kapa, būtu ziņkārība un neticība sievietēm. Tomēr redzot viņi tic un ticot redz. Pat ja tas, ko apustuļi rītausmā redz, viņus pārsteidz, tomēr viņi tajā atklāj ticības pamatus, un šajā atklājumā viņi dalās ar citiem. Mūsu zemes Jubilejas gadā ir vērts pārdomāt Marijas augšāmcelšanās pieredzi. Diemžēl Svētie Raksti neatklāj, kāda bija Augšāmcēlušā Jēzus satikšanās ar Mariju. Nav minēts, vai tas notika rītausmā, kad sievietes, nesdamas smaržzāles, devās uz kapu, lai iesvaidītu Jēzus miesu. Vai Augšāmcēlušais vispirms parādījās Mātei, kā liecina viena no Baznīcas tradīcijām? Mēs neko par to nezinām. Neviens nepiemin Mariju. Tomēr, kurš gan cits, ja ne viņa, visvairāk gaidīja šo dienu, ticēja notikušajam, to pārdzīvoja, pārdomāja un par to priecājās? Mēs viņu varam saukt par Augšāmcelšanās Māti, jo šajā titulā vislabāk var izprast viņas dzīvi, eksistenci. Marijā viss ir gaismas piepildīts un lieldienisks. Svētītas ir Marijas acis, jo tās skatīja Dievu. Kāda bagātība ir Marijas acis – dievišķības un skaistuma glabātājas. Kurš gan cits, ja ne Marija, varētu tik droši teikt: „Manas acis skatījušas...” (Lk 2,30) Viņa uzlūkoja Dievu, raugoties maza bērna sejiņā, iegrimusi pārdomās. Stundām ilgi uzlūkoja Noslēpumu, kas slēpās šajā sejiņā. Viņas acis redzēja arī naktī, Krusta vētrā, pēc guldīšanas kapā, tik tumšos un grūtos brīžos! Viņas acis skatīja Augšāmcēlušos Jēzu, triumfējošo, uzvarošo. Viņas acis redzēja vienmēr, arī tad, kad citi kļuva tuvredzīgi. Šī Marijas pieredze ir nozīmīga cilvēces pestīšanas vēsturē. Tā ir pieredze, kas ļāva cilvēciskai būtnei ņemt dalību Dieva darbos. Marijas sirdi piepildīja prieks. Prieks, ka var redzēt Augšāmcēlušos Dēlu, ka Viņš ir dzīvs. Dzīvība, kas uzliesmoja Augšāmcēlušajā Kristū, atmirdzēja arī visās dvēselēs, kas pieredzēja satikšanos ar Viņu: apustuļos un mācekļos, Marijā Magdalēnā, Joannā, Marijā, Jēkaba mātē, un citās sievietēs, kas rītausmā bija pie kapa. Viņa aicina arī mūs ieticēt Kristum, kas no nāves ir iegājis dzīvībā, lai arī mēs varētu piedzīvot šo prieku. Neļausim sev nolaupīt ticības prieku par Kristus augšāmcelšanos! Nezaudēsim ticības garšu, kas ir Kristus augšāmcelšanās! Rūpēsimies par to ne tikai svētkos, bet arī ikdienā! Īpaši atcerēsimies par to svētdienās, piedaloties Svētajā Misē Kristus Augšāmcelšanās piemiņai! Sargāsim šo garšu lūgšanā – gan kopīgā, ģimenes, gan individuālā! Bagātināsim to, lasot un pārdomājot Svētos Rakstus! Nesīsim augšāmcelšanās prieku savā ikdienas dzīvē ik brīdi un līdzīgi apustuļiem dalīsimies tajā ar līdzcilvēkiem! Kopā ar Mariju priecāsimies par Augšāmcelšanās Dzīvības atspīdumu cilvēkos! Kristus patiesi ir augšāmcēlies! Liepājas diecēzes bīskaps
Viktors Stulpins |
