Antonija Urbša dzīves gaitas ir atspoguļotas J. Broka grāmatā "Latgales kultūras darba entuziasti" (līdz 1944. gadam). Tajā varam lasīt, ka pirmais Liepājas diecēzes bīskaps Antonijs Urbšs pēc tautības bija lietuvietis un Lietuvā dzimis (1879. gada 29. novembrī), bet jau no zēna gadiem dzīvojis Latgalē pie sava mātes brāļa prāvesta Kazimira Dovgialoviča un arī skolas gaitas sācis Rēzeknē. Grāmatas autors turpina: "Pēc Pēterpils garīgā semināra beigšanas un priestera svētību saņemšanas 1903. gadā viņš tikai īsu laiciņu nostrādāja Pēterpilī, bet pēc tam turpina darbu Varakļānos, Nautrānos, Dagdā, Rīgā pie sv. Franciska baznīcas, Kaunatā un no 1911. gada kļūst par pirmo pastāvīgo prāvestu Daugavpils Jaunavas Marijas baznīcas prāvestu. Sākoties Pirmajam pasaules karam un bēgļu kustībai, A. Urbšs kā Latgaliešu palīdzības biedrības kara upuriem Daugavpils nodaļas priekšsēdētājs uzņemas bēgļu apgādes darba vadību Daugavpilī. Biedrības Daugavpils nodaļas ziņā sākumā ir vairāk nekā 2000 bēgļu, un vēl 1917. gadā nodaļa rūpējas par vairāk kā 750 personām. Nodaļa atver un uztur arī patversmi ar skolu 120 bērniem. Savas nesavtīgas rīcības dēļ A. Urbšs lielinieku laikā tiek atzīts par tautas musinātāju un apspiedēju, un kā tādam lielinieku tribunāls viņam piespriež nāves sodu. A. Urbšam tomēr izdodas savlaicīgi paslēpties un spriedums paliek neizpildīts. 1920. gada augustā A.Urbšs tiek iecelts par Ludzas prāvestu un dekānu. Tur viņu sagaida plašs darba lauks, jo plaša Ludzas apkārtne kara un revolūcijas gados ir daudz cietusi kā saimnieciskā, tā garīgā ziņā. Cilvēki ir vienaldzīgi vai pat naidīgi pret Baznīcu un nav viņiem arī paļāvības jaunajai valsts varai. A. Urbšam tomēr pietiek enerģijas radīt apstākļus tautas garīgai atdzimšanai pašā Ludzas draudzē un ar pārējo prāvestu palīdzību arī Ludzas dekanātā." 1937. gadā ar pāvesta Pija XI bullu "Aeterna animarum salus" tika nodibināta Liepājas diecēze ar bīskapa sēdekli Liepājā. Līdz ar to tika atjaunota 1583. gadā likvidētā Kurzemes bīskapija. Par jaunās Liepājas diecēzes pirmo bīskapu pāvests Pijs XI izraudzījās savu galma prelātu, ilggadīgo Ludzas dekānu Antoniju Urbšu, kuru 1937. gada 29. jūnijā pāvesta nuncijs Latvijā arhibīskaps Antonio Arata konsekrēja Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē. Ar bullu "Commissum Humilitati Nostrae", izdotu 1938. gada 29. aprīlī, Viņa svētība Pijs XI iecēla Antoniju Urbšu par Liepājas bīskapu. Liepājas diecēzes bīskapa Antonija Urbša laikā 1940. gadā Liepājas diecēzē bija 48 draudzes un 33 priesteri. 1944. gadā padomju karaspēkam tuvojoties Rīgai, bīskapus Jāzepu Rancānu, Boļeslavu Sloskānu un Liepājas diecēzes bīskapu Antoniju Urbšu vācieši aizveda uz Vāciju. Pateicoties vācu bīskapu gādībai, visi trīs Latvijas bīskapi tika atbrīvoti un nonāca Bavārijā, kur arī sagaidīja kara beigas. J. Broks par Liepājas diecēzes jaunā bīskapa pirmām gaitām raksta: "Kaut gan bīskapam A. Urbšam, uzņemoties jaunās diecēzes ordinārija pienākumus, jau tuvojas noslēgumam sestais mūža gadu desmits, viņš atbildīgajā diecēzes pārvaldīšanas darbā iziet ar spēka vīra enerģiju un nodomiem. Labi iepazinies ar savas diecēzes stāvokli un vajadzībām, bīskaps Urbšs 1940. gada sākumā publicē katoļu presē aicinājumu visiem Latvijas katoļiem atbalstīt jauno diecēzi baznīcu būves darbā. Viņš starp citu raksta: „Tikai Zemgales austrumu daļā katoļu dievnami ir tuvu viens otram un katoļticīgie ir pārsvarā Zemgales rietumu daļā un visā Kurzemē ir liels baznīcu un lūgšanu namu trūkums... Izsvaidīti lielā attālumā viens no otra un dzīvodami svešticībnieku vidū, Kurzemes katoļticīgie bez pietiekošas reliģiskās vadības ticības lietās paliek vienaldzīgi, vai pat pavisam neticīgi... Es, kā Liepājas diecēzes gans, .... vēroju un redzu tos lielos trūkumus un nevaru būt vienaldzīgs šī vissvētākā un viscēlākā uzdevuma priekšā, par kādu ir desmitu tūkstošu dvēseļu pestīšana. Katoļiem jādod dievnami, kur tie varētu atrast spēcinājumu dzīves pretešķībās, iepriecinājumu skumjās un dziedinājumu garīgās slimībās. Manas diecēzes ticīgie nospiedošā vairākumā ir strādnieki un sīkzemnieki, kas apgrūtināti ar ģimenēm, tādēļ maz no viņiem ir tādu, kas varētu kaut mazumiņu ziedot baznīcu būvēm. Te ir nepieciešams plašāks katoliskās sabiedrības atbalsts, visu Latvijas katoļu atsaucīga palīdzība... Zinu, gan, ka jums pašiem ir daudz un dažādas vajadzības, zinu, nedzīvojiet pārpilnībā un ka jums jārūpējas arī par savas draudzes baznīcu, bet ja labi pārdomāsiet diasporas katoļu stāvokli, mēģināsiet iedziļināties un izjust to garīgo trūkumu, kas viņiem jācieš, tad esmu vairāk kā pārliecināts, ka, kristīgās tuvākā mīlestības apstaroti un sasildīti, jūs labprāt pasniegsiet palīdzīgo roku likteņa pabērniem - savas ticības brāļiem... Līdz tam brīdim, kamēr noslēgsies mana mūža dienas zemes virsū, nepārtraukti lūgšos par visiem atsaucīgajiem upuru devējiem....”. (Gaisma, 1940, Nr.3) Bīskapa Urbša aicinājumam rodas atsaucīgas sirdis visā Latvijā. Ziedotāju sarakstos, kas tiek publicēti katoliskajos izdevumos, ir lasāmi gan garīdznieku, gan laicīgās inteliģences pārstāvju, gan melnā darba darītāju vārdi. Tikai drīz labajam darbam svītru pārvelk 1940. gada vasaras politiskie notikumi. Arī pēc Otrā pasaules kara, dzīvodams trimdā, A. Urbšs nepadodas vecuma nespēkam, bet kārto garīgās lietas trimdinieku dzīvē, un papildina latviešu rakstus 1949. gadā ar darbu „Fatimas atklāsme” un 1951. gadā ar grāmatiņu „Svāto Ontona dzeive un myusu pīnokumi”. Latvijas valdība A. Urbšu savā laikā ir apbalvojusi ar Atzinības krustu." Dzīvodams kapucīnu klosterī Lorā pie Minas, bīskaps apmeklēja daudzas bēgļu nometnes, kur ticīgos mudināja nezaudēt cerību labākai nākotnei. 1949. gada bīskaps apmetās uz dzīvi Spānijā, benediktīņu klosterī Monserratā. Svešatnē bīskaps nosvinēja savas priesterības 50 gadu jubileju, bet 1965. gadā tika apbedīts Monserratas klosterī. Katedrāle.lv | 
