Lūdzu, pastāsti – kā tevī nobrieda ticība Dievam? Esmu dzimusi un augusi Skaistkalnē, tur arī pavadīju savu bērnību. Raugoties uz to, kas ir bijis, izskatās, ka Dievs mani ir vadījis ļoti, ļoti pamazām, mazais ticības graudiņš ir audzis pavisam lēni un nemanāmi. Kad man bija desmit gadi, pirmo reizi pieņēmu Kungu Jēzu savā sirdī, tā bija mana ienākšana Baznīcā. Sāku dziedāt arī draudzes korī. Pēc bērnības sekoja trakie pusaudža gadi, kad baznīca mani vairs neinteresēja un es turp vairs arī negāju. Ticība no manis attālinājās, un viss ar to saistītais šķita ļoti nevajadzīgs. Varu teikt, ka man šie gadi bija paši grūtākie. Tas bija skolas laiks, kad visa kā bija ļoti daudz, arī bēgšana no stundām, sliktas atzīmes, klasesbiedri. Tajā brīdī šķita, ka es krītu ļoti lielā un dziļā bezdibenī, kuram nav gala. Tomēr visgrūtākais pārdzīvojums šajā posmā bija mana vectētiņa nāve. Atceros, ka izvadīšana notika no Skaistkalnes baznīcas. Sēdēju baznīcas pēdējā solā, un manī bija jautājums – kāpēc tas ir noticis? Toreiz ar šo sacelšanos viss arī beidzās, un manī nekas jauns nedzima. Pēc kāda laika mūsu draudzē ieradās kalpot paulīniešu tēvi. Viņi sāka rīkot dažādus izbraukumus, viens no tiem bija uz Jelgavu, kur notika Jauniešu dienas. Tagad apzinos – tas bija sākums turpmākajām izmaiņām manā dzīvē. Mācoties 10. klasē, apzinājos, ka Jēzus pa īstam ir ienācis manā dzīvē, tādēļ tā izmainījās par 180 grādiem. Sapratu, ka Viņš man ir svarīgs, pirms tam šādas sapratnes nebija. Mana ticība sāka augt, piedalījos Jauniešu dienās, vairākos svētceļojumos. Kā tu atradi ceļu uz dominikāņu klostermāsu kopienu? Tas bija ļoti interesants ceļš, kur vislielāko paldies jāsaka paulīniešu tēviem. Kad vidusskolā manī sāka nostiprināties aicinājums uz konsekrēto dzīvi, tad viens no tēviem man iedeva nelielu bukletu, sakot: „Ņem, varbūt tev noderēs.” Bukletu atnesu mājās un ieliku kādā grāmatā, jo tajā brīdī par kādu konkrētu kongregāciju vai ordeni vēl nedomāju. Zināju tikai to, ka gribu būt kopā ar Jēzu. Pienāca laiks izlemt – kādā veidā, kurā kongregācijā savu aicinājumu vēlos izdzīvot. Tajā brīdī Jēzus ļoti stipri sāka klaudzināt pie manām durvīm. Sākumā domāju gan par Karmelu, gan Žēlsidības misionāru māsām, bet tad pēc kāda laika atkal atradu bukletiņu, uz kura bija rakstīts – Jēzus un Marijas dominikāņu māsas misionāres. Māsas tobrīd jau bija uzsākušas kalpot Liepājā. Devos pēc padoma pie paulīniešu tēviem, kuri teica, ka pazīst šīs māsas. Izmantoju iespēju un aizbraucu uz Liepājas klosteri, kur pirmo reizi pa īstam ieraudzīju, kāda ir klosterdzīve. Tas bija sākums manam ceļam dominikāņu māsu kopienā, jo šeit Jēzus man dāvāja ļoti lielu mieru. No mājām izbraucu neziņā, bet ar lielu mieru sirdī, tas man dāvāja drosmi. Ko esi atklājusi par sevi un par Dievu formācijas gadu laikā? Esmu atklājusi, ka Dievs māk ļoti prasmīgi pārsteigt gan ar savu skaistumu, gan daudzveidību. Viņš māk dot to, ko mēs pat neesam spējīgi iedomāties. Viņš sūta uz tādām vietām un dod tādus cilvēkus, ar kuriem mēs dzīvē varbūt nekad nebūtu satikušies. Viņš ļauj ieraudzīt cilvēka dzīvi pavisam savādāk, tajā saskatīt skaisto, kas reizēm liekas nepamanāms, bet ļauj gan uz sevi, gan otru paraudzīties savādāk. Viņš parāda, ka bez Viņa mēs nespējam nekā izdarīt, pati savā spēkā es varu tikai visu sabojāt. Viņš dāvā skaistumu un lielo mīlestību, ar kuru iet pie cilvēkiem. Viņš man māca uzticēties. Bērna paļāvībā vienkārši jāiet pie Viņa, tad viss kļūst iespējams. To, ko Dievs dod, reizēm nav iespējams ietērpt vārdos. Viņš dod daudz, tikai ir jāprot ņemt. Kāda ir dzīve dominikāņu māsu kopienā, kā aizrit tava ikdiena? Dzīve dominikāņu māsu kopienā ir ļoti interesanta un daudzveidīga. Kalpošana, esot Latvijā vai Polijā, dod iespējas nenoslēgties sevī, bet doties pie otra. Tā ir kalpošana gan sakristejā, gan katehēzē bērniem vai pieaugušajiem, tā ir Jēzus nešana otram. Kopienā mēs, protams, neesam eņģeļi. Tā reizēm ir grūta pieredze, bet Jēzus dod sapratni par to, cik grūti ir bez Viņa. Svarīgi ir atcerēties, ka mūsu kopienu veido Viņš, kurš mūs te ir aicinājis no visām zemes malām. Jēzus dāvā nepieciešamās žēlastības, lai es šajā konkrētajā kopienā varētu dzīvot. Mana ikdiena aizrit lūgšanā, dienas centrā ir Svētā Mise, kur Euharistiskajā maizē esmu kopā ar Jēzu un pēc tam varu doties pie otra cilvēka. Protams, tas ir arī ikdienas darbs. Pēdējā laikā man lielu prieku sagādāja darbs dārzā, tāpat arī kalpoju virtuvē mūsu lielajā formācijas mājā Zieļonkā, palīdzēju rūpēties par māsu Benignu, kurai ir 92 gadi un ar kuru kopā aizvadīti skaisti un brīnišķīgi mirkļi. Atklājums man bija darbs ar bērniem, kuriem ir atpalicība, tas parādīja, cik daudzas iespējas ir viņos un cik daudz no viņiem varu mācīties. Vairākus gadus esi dzīvojusi Polijā, ko esi guvusi, dzīvojot ārpus Latvijas? Polijā esmu pavadījusi 6 gadus – 4 gadus formācijā un 2 gadus, gatavojoties mūža svētsolījumiem. Polijā esmu ieguvusi ļoti daudzas bagātības. Vispirms atklāju Baznīcu kā vienu lielu un skaistu kopienu, kura vienlaicīgi ir arī tik neiedomājami dažāda Svētā Gara darbībā. Polijā arī auga mana ticība, redzot cilvēku vēlēšanos būt ļoti tuvu Jēzum. Protams, es to redzēju arī Latvijā, bet Polijā tas bija nedaudz savādāk. Piedzīvoju arī to, ka Jēzus ļoti tieši ar mani runā caur manām māsām, arī caur lekcijām, kuras klausījos gan noviciātā, gan juniorātā. Viņš mūs veido, lai mēs kļūtu Viņam līdzīgi. Mācījos saprast to, ka Dievs māk skaitīt tikai līdz viens, jo mēs katrs Viņam esam tik ļoti īpašs. Kāda bija tava sagatavošanās mūža svētsolījumiem? Kas tagad tavā dzīvē mainīsies? Sagatavošanās mūža svētsolījumiem ilga gandrīz divus gadus, jo pēc pirmā gada sapratu, ka es šo laiku vēlos par vienu gadu vēl pagarināt. Tas man bija ļoti svētīgs laiks. To mēģināju izdzīvot kopā ar Jēzus Sirdi, vēloties, lai mana sirds kļūst arvien līdzīgāka Viņa sirdij. Lūdzos, lai es spētu būt atvērtāka uz Dievu un Svētā Gara darbību. Kā tu raugies nākotnē? Es raugos ar lielu cerību, ka Jēzus turpinās mani vadīt. Augusta beigās došos uz Krieviju. Tur būs cita kultūra, iespējas, viss ap mani. Jēzus šajā ceļā man noteikti dos visvajadzīgāko, jo bez Viņa es neko nespēju saprast. Raugos ar atvērtību, jo saku „jā” Jēzum visā, ko Viņš man dos. Kas tev sagādā prieku, gandarījumu? Man prieku sagādā caur mazām lietām dāvāt prieku citiem. Arī tas, ka varu būt kopā ar otru cilvēku, nest viņam Jēzu. Kāda bija tava mūža svētsolījumu diena? Tā bija ļoti skaista. Protams, bija arī uztraukums. Visu sagatavošanās laiku lūdzu, lai šī diena būtu ļoti mierīga un piepildīta ar Jēzu, lai Dievs vadītu visus tos cilvēkus, kas man būs apkārt – gan tie, kuri atbrauks, gan tie, kuri nevarēs ierasties. Ļoti priecājos, ka ar mani kopā bija mana ģimene, manas māsas gan no Latvijas, gan Polijas. Visskaistākais bija tas, ka tajā visā bija Dievs. Kādi Svēto Rakstu vārdi tevi šobrīd pavada? Svētie Raksti man ir ļoti svarīgi, jo tas ir dzīvības vārds. Tās ir divas Svēto Rakstu vietas: apustuļa Pāvila vārdi: „Es visu spēju Tajā, kas mani stiprina” (Flp 4,13) un vārdi no mīlestības himnas – „..mīlestība nekad nebeidzas” (1Kor 13,8). Gribu pateikt lielu paldies visiem, ar kuriem Jēzus mani ir savedis kopā, atceros viņus savā lūgšanā. Laikraksts "Nāc"
Foto: No m.Helēnas personīgā arhīva 
| 
;)
;)