Uz šādiem jautājumiem atbildes nevar būt vieglprātīgas.
Vai tad ir iespējams nenopietni atbildēt, piemēram, uz jautājumu: kuru visvairāk mīli? Atbildēt uz šo jautājumu, neielūkojieties sirdī, nav iespējams. Un šī atbilde pieprasa arī konsekvences. Vēl grūtāks jautājums: vai tu mani mīli? Atbilde ir vai nu noliegums, vai nu saistības; šī atbilde vienmēr saistās ar lēmuma pieņemšanu, ar izvēli, ar atbildību.
Jēzus nereti uzdeva grūtus jautājumus. Viņš vienmēr pieskārās tam, kas ir būtisks. Viņš pieprasīja konkrētu attieksmi: par vai pret; jā, jā vai nē, nē. Uzdevis saviem mācekļiem jautājumu: “Par ko mani uzskata cilvēki?” – Viņš uzdod arī otru jautājumu, jautājumu, kas loģiski izriet no pirmā. Šis “loģiskais” jautājums kopš tā brīža tiek uzdots katram, kurš Viņu satiek: “Par ko tu mani uzskati?” Un vieglprātīgi atbildēt nav iespējams…
Pirms gadiem desmit kādā no Ziemassvētku pasākumiem Sociālās aprūpes centrā “Litene” tiku jautājis cilvēkiem, kas tur bija sapulcējušies: “Vai jūs zināt, kas ir Jēzus Kristus?” Pārsteidza ļoti skaidra atbilde: “Jēzus Kristus ir Vissvētākās Trīsvienības otrā dievišķā Persona, kas mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labā iemiesojās un kļuva par Cilvēku.” To pašu jautājumu gadījās uzdod vienā no vidusskolām vecāko klašu audzēkņiem. Atbildes vietā bija klusēšana vai ķiķināšana. Pārsteidzoši… Un skumji.
Var, protams, uz šo jautājumu atbildēt ar frāzēm no vikipēdijas vai enciklopēdijas, vai no avīzēm un žurnāliem… bet tā skanēs tukši. Tikai tad, kad atbildēsi no sirds, kad atbildēsi personiski, skanēs patiesa atbilde. Jo Kristus jautā: “Kas Es esmu tieši tev?”
“Kas Tu, Jēzu, esi man?” Varbūt nekas? Varbūt Cilvēks ar pārdabiskām spējām? Seno laiku mīts? Sniegt šādu atbildi nozīmē turpināt dzīvot tā, it kā Dieva nebūtu, it kā Dievs nebūtu sūtījis savu viendzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvi. Šķiet, ka šāda atbilde “garantē” neatkarību, brīvību šīs zemes dzīves laikā: baušļu nav, sirdsapziņas nav, daru, ko gribu… Un garantē arī tukšumu sirdī, dzīvē, mūžībā.
Pastāv tomēr cita atbilde. Tā, kuru sniedza apustulis Pēteris: “Tu esi Kristus, Dieva Dēls!” Šī atbilde ir ticības apliecinājums. Apliecinājums tam, ka Kristus ir ienācis un – pats svarīgākais – arī palicis un paliek manā dzīvē. Apliecinājums tam, ka manā dzīvē Evaņģēlijs nav mīts, nav pasaka, nav cēla fantāzija, bet ir skaidra izvēle sekot Kristum.
Saskaņā ar šīs pasaules standartiem Kristus nebija panākumu un biznesa cilvēks un sekošana Viņam negarantē pārāk patīkamu, “pūkainu” dzīvi… “Ja kāds grib man sekot, lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un seko man!”
Ticībai piemīt sava “nasta”. Šī “nasta” ir krusts. Izvēloties sekot Kristum, cilvēks izvēlas iet šauru ceļu, kurā netrūkst ne smagu, izšķirīgu lēmumu, ne sāpju un ciešanu, ne neizpratnes… Kristus nevienam nepavēl dzīvot ilūziju pasaulē, Viņš nesola, ka būs viegli. No kristieša gandrīz vienmēr tiek prasīta attiekšanās no dzīves iepriekšējās, aplamās izpausmes. Jēzus ļoti skarbi saka: “Kas grib savu dzīvību glābt, tas to pazaudēs!” Bet uzreiz piebilst: “Kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, tas to izglābs.” Proti: saņems mūžīgo svētlaimi.
Jautājums ir ticis uzdots. Nesniegt uz to atbildi nevar. Kavēties ar atbildi arī ne. Kā tad ir? Vai ņemsi savu krustu? Mieramtuvu.lv
Foto: News.va |
