Profesora kungs, kādēļ Eihštates–Ingolštates Katoļu Universitāte piedāvā šādu studiju programmu? Mēs domājam, ka ir pieaugusi vajadzība pēc tās, jo mainījušies dzīves apstākļi, piemēram, cilvēkiem jāpaveic vairāk darba vienā un tajā pašā laikā un jādara dažādas lietas vienlaikus. Klāt pievienojas paaugstinātas mobilitātes spriedze un jaunāko laiku nedrošības izjūta. Aicinājums, laulība, politika, viss šobrīd svārstās. Mēs domājam, ka koučings ir saprātīgs vidusceļš starp psihoterapiju un draudzīgu padomu, kas var palīdzēt sevi iepazīt un pasargāt. Tādēļ esam iesaistījuši mūsu mācībspēkus psiholoģijā, teoloģijā un ekonomikā, lai varētu piedāvāt pārliecinošu izglītību tiem, kas vēlētos kļūt par padomdevējiem. Kam tad ir domāta šī studiju programma? Ar šo studiju programmu mēs vēlamies pasniegt „darbarīkus” ne tikai Baznīcas, bet arī ārpus Baznīcas kontekstā. Pierakstīties var ne tikai potenciālie ekonomikas virzītāji, bet arī tie, kas jau nodarbojas ar padomu došanu, kā, piemēram, priesteri, uzticības tālruņa darbinieki, kā arī tie uzņēmumu vadības locekļi, kas jūt vēlēšanos kļūt par profesionāļiem padomu došanas jomā. Dzirdot vārdu koučings, nāk prātā kopīga rāpšanās šķēršļu parkā. Vai arī šādi aktīvi elementi ir izglītošanās sastāvdaļa? Jā, protams. Tās nav klasiskas studijas tikai ar priekšlasījumiem un darbu ar tekstu. Tās sastāvēs no teorētiskās daļas, kas nobeigumā vainagosies ar praktiskām nodarbībām. Kas attiecas uz šķēršļu parku, tad tā ir mūsu programmas sastāvdaļa. Tādā veidā dalībnieki paši var sajust, ko nozīmē pavadīt cilvēku, viņu nest, dāvāt viņam savu tuvumu, taču saglabāt arī vajadzīgo distanci. Mēs domājam, ka šīs lietas ir jāpiedzīvo, lai tās pilnībā uzņemtu sevī. Kā tas sasaistās ar studiju reliģiozo saturu? Reliģiozitāte ir būtiskākā studiju daļa, ko pavisam apzināti esam iekļāvuši. Mēs balstāmies, piemēram, uz ignāciskajiem garīgajiem vingrinājumiem. Turklāt esam pārliecināti, ka pasaulei un reliģijai ir daudz kopēja. Viens piemērs ir Karla Rodžersa humānistiskās psiholoģijas „nondirective approach”, kuras nostāja ir sarunas laikā neieņemt cilvēku vērtējošu pozīciju. Šādā veidā mēs vēlamies iekļaut arī teoloģisko garīgumu. Tai tuvs ir arī atbildības temats, tādēļ mācīsim arī ētiku. Cik koučs ir „katolisks”? Es teiktu tā: nepastāv ne katoliska, ne luterāniska matemātika, bet gan tikai viena laba matemātika. Tas pats attiecas arī uz padomdošanu. Tās pamatā ir otra cilvēka augsta novērtēšana un respekts pret viņu. Mēs uzsveram lietu attīstību uz labu un līdz ar to negatīvo procesu ierobežošanu. Mums ir kristīgā tradīcija, kas uzliek atbildību veicināt dziedinošu un cilvēcisku attīstību. Tāda ir arī katoliskā ticība labiem risinājumiem un pārliecība, ka beigās viss būs labi. Šāds pasaules uzskats var cilvēkus darīt spējīgus un var dot tiem drosmi meklēt risinājuma iespējas. Šādu drosmi dzīvot var arī saukt par „katolisku”. Koučinga un padomu došanas piedāvājums pēdējos gados ir palielinājies. Kādēļ pieprasījums ir tik liels? Lai uz to atbildētu, nepieciešama neliela teorija par sabiedrību. Mēs esam kļuvuši jūtīgāki uz grūtībām. Mēs vairs nepieņemam, piemēram, vardarbību ģimenē vai mobingu darba vietā. Mūsu sabiedrība ir attīstījusi un pieprasa pašapzinīgāku un cilvēktiesībās balstītu dzīves konceptu. Un tas ir labi. No otras puses, modernajos laikos parādījies arī tāds fenomens kā prasību apetīte, citiem vārdiem sakot, katrs grib visu tagad, šeit, tūlīt. Taču mums nav cilvēktiesību uz permanentu laimes eiforijas izjūtu, mums jāmācās dzīvot arī ar neperfektumu. Šādas prasības ir jaunāko laiku problēma, pēc manām domām, normālas dzīves, kurā notiek arī neveiksmes un lūzumi, pārvēršana par tabu. Šeit tiek pieprasīti kouči, kas māca aiz perfektuma saskatīt dzīves skaistumu, un viņiem uz to jāiedrošina. Viņiem jāsaskata klienta resursi, kā arī robežas, ko viņam vai viņai jāmācās akceptēt. Kādēļ šobrīd cilvēki ar problēmām iet pie kouča, nevis, kā agrāk, pie sava prāvesta? Es pavērsīšu jautājumu tā: kā būtu, ja abi būtu viens? Grēksūdze taču ir ielūgums izlīgt ar Dievu un ar sevi. Priesterim ideālā gadījumā vajag cilvēkam palīdzēt izmainīt uztveri un tad izturēšanos un pavadīt, viņam no jauna veidojot sevis konceptu un attiecības ar Dievu un tuvāko. Tādēļ mēs priecājamies, ja arī priesteri ierodas pie mums studēt. Ko tad var priesteris, bet nevar koučs? Nav kouča kompetencē atlaist vainu. Viņš var tikai uzmundrināt doties izaugsmes ceļā. Grēku piedošana tomēr ir kaut kas garīgs un, pēc mūsu kristīgās izpratnes, svarīgs piedošanas akts Dieva priekšā. Grēks ir citāda kategorija nekā risinājums no samezglojumiem un pašapmāna. Taču tam un grēku piedošanai pēc būtības ir kaut kas kopīgs, lai cilvēks varētu pieņemt piedošanu un atbrīvots mācītos no jauna dzīvot: ar sevi un savu tuvāko, un ar lielo dzīves Tu, kas pārspēj pašrealizāciju. Katholisch.de
Tulk.: S.Veita | 
