Katru reizi, kad Hosē Kamara padomājis, ka viņa kalpojums ir pabeigts, vēl kādam ir bijusi nepieciešama Fatimas Dievmātes statuja. Kamara, pensionējies portugāļu biznesmenis, kopš 2013.gada ir ziedojis neskaitāmām draudzēm visā pasaulē vairāk kā 1000 Fatimā rokām meistarotu statuju. Viņš pat sedz transporta izdevumus, tai skaitā uz Dienvidāfriku, Madagaskaru, Austrāliju un ASV. “Es to iesāku darīt tikai pirms četriem gadiem ar ideju par divpadsmit – vienu par katru apustuli – rokām darinātu Fatimas Dievmātes statuju ziedošanu draudzēm Dienvidāfrikā, kur es daudzus gadus dzīvoju,” sacīja Kamara. Nākošajā nedēļā pēc tam, kad šis piedāvājums tika publiskots Dienvidāfrikas katoļu iknedēļas izdevumā The Southern Cross, viņš saņēma 63 pieteikumus. “Tagad esmu aizsūtījis vairāk kā tūkstoti statuju draudzēm, skolām, klosteriem, katoļu kustībām, cietumiem utt. – un pat dažiem atsevišķiem cilvēkiem – visā pasaulē,” teica Kamara, kurš pašlaik dzīvo Kaškaišā, apmēram 30 kilometrus uz rietumiem no Portugāles galvaspilsētas Lisabonas. Viņš ir aizsūtījis statujas uz vairāk kā 30 valstīm: pa visu Āfriku un uz Svēto Zemi, uz Indiju, Filipīnām, Austrāliju, Lielbritāniju, Vāciju, Gvatemalu, ASV – pat uz draudzēm Portugālē. Daži no galamērķiem ir pavisam tālīni, kā Reinjona un Maurīcija. Un katru reizi, kad viņš izlemj pabeigt savu uzdevumu, viņu sasniedz jauns e-pasts no reģioniem, kur nepieciešama Fatimas Dievmāte. “Bet es nevaru to līdz galam pabeigt,” Kamara teica. Nemaz nerunājot par izdevumiem statuju nopirkšanai un arvien lielāko maksu par to sūtīšanu to saņēmējiem, loģistika, birokrātija un stress piegādes dēļ ir kļuvuši par spriedzi un piepūli vīram, kurš „nekļūst jaunāks“ un kuram jācīnās ar arvien pieaugošajām veselības problēmām. Viņš piebilst: „Visi mani ietaupījumi ir gandrīz izsmelti.“ Ilgu laiku viņš gribēja palikt anonīms. Viņš atļāva savu vārdu izpaust vienīgi tad, kad uz to uzstāja mediji, kas viņu intervēja. „Es nemeklēju sev atzinību; es tikai vēlos kalpot Dievmātei un Kungam,“ viņš teica. Hosē sacīja, ka ir iedvesmojies no satiktajiem cilvēkiem, piemēram, no priestera Namībijā, kurš brauca 560 jūdzes turp un tikpat atpakaļ, lai aizvestu statuju savai draudzei. Statujas ir roku darbs, un tās ir rokām apgleznotas kādā darbnīcā Fatimā. Tās ir dažāda lieluma un ir paredzētas novietošanai baznīcu iekštelpās. Apmaiņā pret statuju katrai draudzei, kas to saņem, bija jāapsola skaitīt rožukroni vienreiz mēnesī un novietot statuju pie altāra galvenajā baznīcā vai sānu kapelā, vai svētnīcā, kas veltīta Fatimas Dievmātei. „Es esmu saņēmis daudz e-pastu ar fotogrāfijām no draudzēm, skolām un klosteriem, kurās redzams, kā viņi veicina veltīšanos Dievmātei. Es ļoti priecājos, to redzot,“ Kamara sacīja. Divas īpašas tikšanās izceļas. No vēža mirstoša sieviete Keiptaunā vēlējās būt kopā ar Fatimas Dievmāti, sagaidot savu nāvi. “Neskatoties uz to, ka parasti es neziedoju atsevišķiem cilvēkiem, es tomēr aizsūtīju viņai statuju kā personīgu dāvanu. Taču vienmēr ir aizkavēšanās ar muitu un tamlīdzīgi. Parasti paiet četri mēneši līdz statuja nokļūst līdz adresātam. Neizskatījās, ka statuja tiks piegādāta laikā, bet es vienalga to nosūtīju, paļaujoties uz Dievmāti,” atcerējās Kamara. Pēc četriem mēnešiem viņš saņēma e-pastu, ka sieviete ir uz nāves gultas, taču statuja vēl nav saņemta. Kamara noskaidroja, ka tā jau ir muitā Keiptaunā, un piektdienas pēcpusdienā mirstošās sievietes māsa steidzās to izņemt un aizveda statuju uz slimnīcu. “Viņi nofotografēja mirstošo sievieti, kura turēja savās rokās statuju un izskatījās laimīga kopā ar Dievmāti. Viņa nomira nākamajā dienā, pēc 24 stundām. Tā bija ticība. Es neticēju, ka viņa ieraudzīs statuju,” viņš teica. Otra - jauna meitene Anglijā, kas rakstīja Kamaram, „lai lūgtu statuju savam tētim, kas ir cietumā” Kentā, Anglijā. Viņš atcerējās, ka Fatimas vizionāri – trīs bērni – 1917. gada augustā tika ieslodzīti cietumā nopratināšanai. Tā nu viņš aizsūtīja statuju uz cietumu. “Viņas tēvs tagad cietumā lūdzas rožukroni kopā ar saviem ieslodzījuma biedriem.” “Es uzskatu, ka īsta filantropija nozīmē iesaistīšanos: novilkt žaketi un kaklasaiti, uzrotīt piedurknes un ķerties klāt projektam – un arvien lielākiem rēķiniem. Un tas ir jādara ne jau slavas gūšanai, bet gan ar mīlestību pret mūsu Māti,” Kamara teica. Pēc īsa brīža viņš piebilda: “Dievmāte ir izlējusi svētības no augšienes.” Catholicherald.co.uk
Tulk.: D.B.
Foto: Ilustratīvs foto | 
