1. Martirium propter aerumnas carceris. Nāve, kas iestājusies kā sekas ciešanām cietumā, ir bijusi svētīgā Teofīla Matuļoņa, Kaišadores arhibīskapa, moceklība1. Ilgā un sāpīgā uzturēšanās cietumos, koncentrācijas nometnēs, mājas arestos mazpamazām nolietoja viņa spēcīgo Evaņģēlija drosmīgā liecinieka stāju. Tomēr liegumi un spīdzināšanas neielocīja viņa gribu. Nacistu un komunistu naidam nebija nekāda racionāla attaisnojuma. Tas bija vienīgi viņu naida auglis pret Jēzus Evaņģēliju un Baznīcu.
Mūsu svētīgais šķērsoja šo trauksmaino jūru ar dvēseles mieru un gara spēku, vienmēr paliekot stingrs ticībā un cerībā par atbrīvošanu nākotnē. Viņš neļāvās naidam. Ienīst viņam nozīmētu visbriesmīgāko veidu, kā atbildēt uz ļaunumu. Viņa atbilde vienmēr ir bijusi piedošana.
Šā iemesla dēļ Baznīca šodien priecīgi svin šī dižā Lietuvas dēla beatifikāciju. Šo dārgo tēvzemi viņš ir godinājis ar kristīgajām un vispārcilvēciskām brīvības un brālīguma vērtībām uzticīgu dzīvi.
Šodien ir svētku diena visiem. Atmiņām par piedzīvotajām ciešanām nav jāaizēno mūsu prieks, bet vienīgi jāatgādina ikkatram pienākumu piedot, cienīt un lūgt par tuvāko, arī par ienaidnieku. 2. Kristīgajā tradīcijā moceklība ir izcilākais veids, kā sekot Kristum. Kristus ir klātesošs moceklī īpašā veidā, piešķirot tam spēku un drosmi. Mocekļi apzinās Jēzus mācekļiem teiktos vārdus: «Nebīstieties no tiem, kas miesu nonāvē, bet dvēseli nespēj nonāvēt […]. Ikvienu, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, arī es apliecināšu sava debesu Tēva priekšā» (Mt 10, 28.32).
Pāvests Francisks beatifikācijas apustuliskajā vēstulē daudzina mocekli Teofīlu Matuļoni kā «Ganu saskaņā ar Kristus sirdi, Evaņģēlija varonīgu liecinieku, drosmīgu Baznīcas un cilvēka cieņas aizstāvi».
Mūsu svētīgā moceklība ilga gadiem zem nežēlīgām diktatūrām, kuru mērķis bija iznīdēt Baznīcu. Tika ierobežoti un slēgti semināri, izklīdināti gan sieviešu, gan vīriešu reliģiskie ordeņi, tika mēģināts dibināt nacionālu baznīcu, tika liegts jelkāds kontakts ar Romu, nožņaugta katoliskā prese. Baznīca tika piespiesta klusēt.
Katoļi izdzīvoja savas sirdsapziņas paslēptuvē. Paraugprocesu laikā apelējot pie likuma un sirdsapziņas ievērošanas, atbilde ticīgajiem bija nicinājums un ņirgas. Tiesnešu atbilde skanēja: «Jūsu sirdsapziņa mūs neinteresē». Un kāds cits pievienoja: «Jūsu reliģija! Es nospļaujos uz to, tāpat kā uz visām pārējām — pareizticīgo, ebreju, musulmaņu, luterāņu un visām pārējām. Nevienai reliģiskajai konfesijai nav politiskas tiesības vai tiesības uz jebkādu juridisku stāvokli Republikas teritorijā» . 3. Šādas necilvēcīgas attieksmes priekšā mocekļi imitēja Kristu un vadījās pēc Viņa vārda un Viņa piemēra. Kristus žēlastība bija tā, kas dāvāja arhibīskapam Matuļonim spēkus panests pazemojumus un viņa netaisnīgā un necilvēcīgā apcietinājuma neērtības.
Par šo uzticību Evaņģēlijam liecina daudzi, kas viņā bija redzējuši «patiesu Dieva cilvēku» un «svēto». Arī koncentrācijas nometnē viņš uzvedās kā dievbijīgs un nosvērts priesteris, pilnīgi paļāvies uz Dievišķo Apredzību.
Kāds liecinieks saka, ka «viņš gavēja ne vien katru piektdienu, bet arī katru sestdienu. Ārsti […] bija pavēlējuši pārtraukt gavēni» . Tomēr viņš turpināja.
Arī vajātāji apzinājās viņa varonību. Krievu virsnieks, uzzinot par arhibīskapa nāvi, izsaucās: «Viņš tiešām bija cilvēks!» . Atbildīgais par padomju represīvo sistēmu ar bažām secināja, ka «nav izslēgts, ka nākotnē Vatikāns viņu pasludinās par ‘svēto’, un tādā gadījumā viņa kaps kļūs par svētceļnieku mērķi» .
Šodien šis paredzējums īstenosies. 4. Varam jautāt: kādēļ viens cilvēks, kurš daudzus savas dzīves gadus ir pavadījis apcietinājumā un koncentrācijas nometnēs un kurš līdz pat vecumdienām valkāja cietumnieka drēbes, nekad nav izjutis naidu pret ienaidniekiem? Visa atbilde ir Dieva žēlastībā, kas darīja dižciltīgu viņa dvēseli. Viņš spēja saredzēt Dieva labestību un Viņa Apredzību arīdzan tajos cilvēkos, kuros citi redzēja vienīgi ienaidu un ļaunumu. Viņš godināja dievišķo nospiedumu ikvienā cilvēkā, pat visļaunākajā, un bija līdzcietīgs šā trauslā un vērtīgā māla trauka priekšā, jo arī tas ticis radīts pēc Dieva attēla.
No Vissvētās Sirds viņš iemācījās būt žēlsirdīgam un piedot. Viņš nesūdzējās par saviem cietuma biedriem. Ja kāds spēcīgiem vārdiem vērsās pret pāridarītājiem, arhibīskaps aicināja ietīt akmeņus drānā, lai tie sāpētu mazāk . Viņš bija viesmīlīgs ar ikvienu un citēja kādu lietuviešu teicienu: «Ciemiņš mājās, Kristus mājās». 5. Bīskapa sauklis — per crucem ad astram — bija viņa garīguma un apustulāta kompass. Uz debesīm caur krustu. Lai glābtu dzīvību, tā ir jāzaudē, tāpat kā Jēzum.
1943. gada decembrī, otrā eiharistiskā kongresa laikā, lūdzoties par partizāniem, kas miruši par tēviju, viņš aicināja, lai ticīgie grezno ar skaistiem krustiem sētas, ceļmalas, krustojumus, ciematu laukumus un atjauno vecos krustus .
Šodien vēl arvien var apbrīnot krustu, kuru arhibīskaps licis uzstādīt 1937. gada septembrī Kauņas benediktīņu klosterī Lietuvas kristīšanas jubilejas piemiņai. Tieši tādēļ viņš krustu aizvākšanu un iznīcināšanu uzskatīja par lietuviešu tautas morāles slepkavību.
Krusts viņam nozīmēja visaugstāko Jēzus Sirds mīlestības izpausmi. Jēzus Sirds godināšana iekvēlināja viņa dvēseli. Vissvētajai Sirdij viņš veltīja savu tēvzemi Lietuvu, lai tā tiktu vienmēr sargāta. 1934. gadā, veltot Lietuvu Jēzus Sirdij, teica: «Ja agrāk Lietuvu sauca par Marijas zemi, tad no 1934. gada 1. jūlija mēs varam sevi saukt par Jēzus Sirds tautu» . 6. Arī šodien aizvien ir mocekļi. Arī šodien viņi ir mūsu ikdienišķie augšāmcelšanās skolotāji. Pagājušajā aprīlī nevainīgo Ēģiptes kristiešu grautiņu priekšā Baznīca, raugoties augšāmceltajā Kristū, ir atbildējusi, skaļā balsī apliecinot savu piedošanu un savu lūgšanu par slepkavu atgriešanos. Ienīst nozīmētu nodot mocekļu asinis.
Moceklis Teofīls Matuļonis bija pazemīgs, dāsns, miermīlīgs un uzticīgs cilvēks. Viņš māca ikvienam, kā nepieciešams dzīvot, lūgt, ciest un strādāt lielākam Dieva godam un dvēseļu pestīšanai. Viņa dvēselē nebija nošķīruma sienu. Viņa sirdī mājoja tuvākmīlestība bez robežām, atdarināšanas vērts miers, žēlsirdīga labestība. Atdarināsim viņu!
Svētīgais Teofīl Matuļoni, lūdz par mums!
Āmen. __________________________ 1. Teofīls Matuļonis ir dzimis 1873. gada 22. jūnijā Aluntē kā otrais bērns strādīgu lietuviešu zemnieku ģimenē. Māte mira ceturtā bērna (miruša) dzemdībās. Uz nāves gultas Ona Matuļone uzticēja savus bērnus Jēzus Vissvētās Sirds gādībai. Teofīls iestājas Pēterburgas (Krievija) garīgajā seminārā 1892. gadā un tiek ordinēts par priesteri 1900. gada 7. martā. Pastorālo kalpojumu veic dažādās draudzēs. Vairākkārt tiek boļševiku arestēts un deportēts. | 
