Tas būtu kontrastiem bagāts stāsts par mieru un kariem, godīgu tirdzniecību un krāpšanos, par būvniecību un demolēšanu, par uzticēšanos un nodevību, par nesavtīgu upurgatavību un visbanālāko pašlabuma meklēšanu. Tā būtu liecība par gaismu, kas atspīdēja tumsā, par skaidrību, kas izkliedēja miglu, par jauno sākumu, bez kura pilnīgi noteikti šodien neeksistētu nedz mūsu tauta, nedz valsts. Tas būtu iedvesmojošs stāsts par Dieva un tuvākmīlestību, kas mudināja kādu Zēgebergas garīdznieku atstāt savas ierastās, paredzamās dzīves komfortu un, riskējot ar visu, doties pretī nezināmajam. Un, ja kāds šo episko drāmu kvalitatīvi ekranizētu, tā bez kompleksiem varētu ieņemt vietu starp pasaules kinematogrāfa izcilākajām sāgām.
Tomēr kādas tautas evaņģelizācija (jau iepriekš atvainojos par salīdzinājumu) nav un nevar būt kā kartupeļu stādi vai burkāni, no kuriem mūs interesē tikai… saknes. Visi iepriekšējo paaudžu kristiešu varoņdarbi drīzāk ir kā sinepju graudiņš, no kura ir jāizaug kuplam, daudz jaunu sēklu nesošam kokam. Katrs kristītais ir kā viena šī koka sēkliņa, kurai savukārt ir jākrīt mūsu zemē, lai nestu trīsdesmit, sešdesmit vai simtkārtīgus augļus. Un tad, ja aizdomājamies par jaunas evaņģelizācijas neatliekamību Latvijā, svētā Meinarda piemērs nāk īstajā brīdī. Viņš veltīja savas dzīves pēdējos sešpadsmit gadus tam, lai Daugavas krastos dzīvojošajiem pasludinātu pārsteidzošo vēsti par Kristu. Mēs nezinām mums vēl atvēlēto dienu skaitu, bet zinām, ka “Daugav’s abās malās” joprojām dzīvo milzum daudz cilvēku, kurus Tēvs vēlas pieņemt par saviem bērniem, par kuriem Kristus vislielākajā mīlestībā ir upurējis sevi, pār kuriem Svētais Gars ir gatavs izlieties jebkurā brīdī, bet viņi to nezina, jo mēs pat neesam tā īsti apzinājušies, kur nu vēl izpildījuši vienīgo pienākumu, kas mums ir uzticēts. Evaņģelizēt.
Evaņģelizācija ir apjomīgs process, kas sastāv no daudziem posmiem, un šī komentāra ietvaros mēs nespētu pienācīgi apskatīt pat vienu no tiem. Tam būtu nepieciešams veltīt vairāku katehēžu ciklu. Tā vietā varbūt vienkārši izbaudīsim faktu, ka Baznīca – mūsu Māte un Skolotāja – savā gudrībā ir izvēlējusies mūsu tautas pirmās evaņģelizācijas celmlauža svētā Meinarda svētkos Dieva Vārda apcerei piedāvāt Mateja evaņģēlija noslēgumu – Jēzus Lielo pavēli. Tas pilnīgi noteikti nav darīts ar nolūku tikai atgādināt par mūsu ticības saknēm. Tā teikt, skat, viens pirms daudziem gadsimtiem kaut ko saprata un paveica… līksmojiet par to un priecājieties! Nē. Tas ir Dieva Vārds tev, šeit un tagad. Dievam vajag tevi šodien, tāpat kā toreiz vajadzēja Meinardu, lai zemē pie Baltijas jūras dzīvojošie iepazītu Viņa mīlestību. Ja Meinards nebūtu atbildējis uz Kristus (iz)aicinājumu, te viss būtu citādāk un mūsu visticamāk te vispār nebūtu. Vai tu spēj aptvert, cik daudzu cilvēku likteņi ir atkarīgi no tava jā vai nē? Varbūt ir labi, ka nevari, jo, apzinoties sava nē sekas, tevi pārņemtu bezgalīgs izmisums un skumjas, bet, iepriekš redzot sava jā augļus, tu visticamāk kristu ekstāzē… Jebkurā gadījumā tu nespētu pastrādāt, bet darāmā taču ir tik daudz un laika – tik maz. Svētīgu darbu! Mieramtuvu.lv Pēc Meinarda aicinājuma celtās Ikšķiles baznīcas drupas mūsdienās 
| 
