Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Liecības

Mūsu bailes
19.08.2017 pl. 11:30

Hanness Šrāders

Mēs esam pašapmierināti, neticam nekam un pielūdzam, augstākais, tostermaizīti? Nē. Mums nekas nav pret Dievu. Tikai bailes no mīlestības.

Sveiks, Dievs, mums jāparunā.

Manā paaudzē tiek mīlēts bez aizspriedumiem un tiek arī runāts par to: par atvērtu mīlestību, par vīriešiem, kas mīl vīriešus, sievietēm, kas mīl sievietes, tādiem, kas mīl abus, dažreiz pat vienlaicīgi. Mēs mīlam, ar Tinderdate dejojot visu nakti, iemīlamies spontāni, plānoti, tāpat vien, baudas dēļ, mīlam mūsu darbu, mūsu jauno dzīvokli, mūsu draugus, mūsu dzīvokļa biedrus. Un ja kāds pie virtuves galda stāstītu, ka viņam nesen bijis sekss ar kazām, tad, visticamāk, viņš saņemtu atzīstošus galvas mājienus un vismaz nomurminātu "Interesanti".

Vienīgi par mīlestību uz Tevi neviens nerunā.

Patiesībā ar šo tekstu es gribētu to mainīt. Es gribētu iedvesmot ar labu piemēru un rakstīt, cik svarīgs Tu man esi. Un atklāti pastāstīt, kāpēc es Tevi mīlu. Es gribētu uzrakstīt ticības apliecinājumu, kas ir mazliet patētisks, jautrs un asprātīgs, uzdzen zosādu un beigās liek teikt: tas bija skaisti.

Bet es to nevaru.

Jo pēdējos gados neesmu par Tevi gandrīz nemaz domājis. Man ir 26 gadi, esmu kristīts, iestiprināts, skolas beigšanas darbu rakstīju reliģijā, gandrīz vai būtu studējis teoloģiju un ticu Dievam. Tā es domāju. Taču es nekad nerunāju par savu ticību, tāpat kā četras piektdaļas jauniešu. Es arī nelūdzos, tāpat kā gandrīz trīs ceturtdaļas.

Pēdējoreiz dievkalpojumā biju Lieldienās. Man nav ne jausmas, tāpat kā lielākajai daļai manu vienaudžu, kā sauc manu prāvestu, un šim tekstam ticības apliecību meklēju guglē. Tikai ceturtdaļa manas paaudzes tic tev. Otrai ceturtdaļai nav pārliecības, tāpat kā man. Vēl ceturtdaļa tic augstākam spēkam, kuru tā tomēr nevar precīzi definēt.

...

Mēs bijām tik tuvu, Tu un es, īsi pirms manas vidusskolas beigšanas, pateicoties S. kungam. S. kungs bija mans ticības mācības skolotājs. Viņš smēķēja cigareti pēc cigaretes, viņam bija gari, sirmi mati un viņš nebrauca ar moci, lai gan pēc tāda izskatījās. Viņš teica, jūs man krītat uz nerviem, ja mēs viņam stundā kritām uz nerviem. Un kad mēs viņam jautājam, kāpēc viņš Tev tic, viņš mums pastāstīja stāstu par sevi, savu sievu un Tevi: viņa gribēja iet pastaigāties, bet viņš ienīda pastaigas. Tad viņš lūdza Tevi un teica: Kungs, izdari tā, lai rīt lītu. Un? “Lija, un es slavēju Kungu, jo man nevajadzēja pastaigāties.” Tāds bija S. kungs, viņš mīlēja dzīvi un mīlēja Tevi. Tāda kombinācija man toreiz bija jauna.

Pamatskolā mēs zīmējām Noasa šķirstu un es gāju bērnu Bībeles pulciņā, no kura es visvairāk atceros, kā man negribējās uz to iet. Par iestiprināšanu es priecājos tādēļ, ka beidzot varēju sev nopirkt iPod, bet, ko nozīmēja kristīgā ticība, es nesapratu.

Reiz pēcpusdienā S. kungs bija diezgan labā noskaņojumā un teica mums: paceliet roku, kas tic uz augšāmcelšanos! Kad nedroši pacēlās dažas rokas, kā jau tas mēdz būt ar skolēniem, ja viņi nav droši par pareizo atbildi, viņš teica: ja jūs neticat uz augšāmcelšanos, varat iet mājās. Mēs palikām sēžot vairāk aiz bailēm nekā pārliecības. Tad viņš nometa savu ādas somu uz pults, apsēdās un izskaidroja mums, ko nozīmē augšāmcelšanās.

“Tikai augšāmcelšanās mūs dara par kristiešiem!” teica S. kungs. Jo ar to parādās, ka Dievs, par kuru stāstīja Jēzus, eksistē. Jēzus pirms Savas nāves stāstīja par Dievu, kurš nesoda, bet gan ir žēlsirdīgs. Par Dievu, kas mīl cilvēkus un aicina viņus dzīvot mīlestībā, mīlēt tuvāko kā sevi pašu, pat mīlēt ienaidniekus. Par Dievu, kas zināja, cik grūti tas ir, jo cilvēki kļūdās. Un kurš tomēr piedod.

Cilvēki Dieva Dēlu, kas sprediķoja par dzīvību un mīlestību, nogalināja. Un ko darīja Dievs? Viņš atkal augšāmcēla Jēzu, parādīja Savu spēku pār dzīvību un nāvi, parādīja, ka Viņš eksistē. Bet Viņš nelietoja Savu spēku, lai atriebtos, kaut arī Viņam bija iemesls to darīt. Tā vietā Viņš piedeva cilvēkiem. Mums.

Tad es pirmo reizi sapratu, kā uz mani attiecas šī vīra krustā sišana pirms 2000 gadiem un ticība tam, ka Viņš ir augšāmcēlies: es sapratu, ka ticībā Tev nav runa par desmit baušļu ievērošanu un gadījumā, ja tas neizdodas, par to, ka jājūtas vainīgam. Bet gan ka būt kristietim nozīmē atzīt, ka esmu vājš, kļūdos. Zināt, ka es par daudz dzeru, smēķēju, meloju, bastoju skolu. Ka Tu saki: “Tev nav jādzer, jāmelo, jāsmēķē, jābasto. Bet es saprotu, kādēļ tu to dari. Jo tu esi cilvēks. Un es par spīti tam esmu šeit.” Tas atbrīvoja mani. Ka Tu esi te, kaut arī es taisu mēslus. Tu devi man likumus, pēc kuriem es varu dzīvot, un man nevajag baidīties no Tavām dusmām, ja es tos pārkāpju. Es varu nožēlot un zināt, Tu man piedod.

Kad man vajadzēja izvēlēties studiju virzienu, es, pateicoties S. kungam, kādu brīdi domāju par teoloģiju. Iedomājos, ka tas ir cool nest Tavu vēsti tālāk, kā S. man bija stāstījis par Tevi. Bet tas būtu tomēr kaut kas laicīgs.

Pēc vidusskolas beigšanas es devos prom no mājām, tālu prom no manas dzimtenes. Mana ticība Tev nāca līdzi. Tā bija viegla, varbūt mazliet par vieglu. Tik viegla, ka es nemaz nepamanīju, kā tā pazuda. Jo tā notika ar mani. Studijas, darbs, draugi, draudzene, viss bija. Vasarā jūra nav tālu un ziemā man bija termoss, un es braucu ar elektrovilcienu uz darbu. Labi, vilciens pienāca dažreiz par vēlu. Bet vai tādēļ lūgties? Ak, nē. Es Tevi aizmirsu, kā aizmirst vecu draugu, ne jau tādēļ, ka vairs nav mīļš, bet gan tādēļ, ka vairs tik bieži par viņu nedomā.

Dažreiz, kad Tu tomēr tiki ielūgts uz ballīti, tas bija skaisti – Tevi atkal redzēt. Uz dzimšanu, laulībām un miršanu Tu esi ielūgts, tur Tev jābūt uz starta. Citādi – nē. Tu esi šeit, jo tas tā piederas, jo mēs tā esam pieraduši, jo citādi varbūt kāds jautātu: “Saki, kur tad ir... nu, tu zini?” Tu esi kā radinieks, kuru ielūdz, jo viņu taču vienmēr ielūdz. Bet kad mums iet slikti, mēs labāk piezvanām mūsu labākajai draudzenei nekā Tev.

Ir divi stāsti, kas tādēļ par mums tiek stāstīti. Pirmais ir stāsts par to, ka baznīcā jārīko rokkoncerti vai vismaz sprediķī jāskar jaunākais TV seriāls par politiku un modernās tehnoloģijas, lai mūs ievilinātu baznīcā. Otrs ir stāsts par pašapmierināto paaudzi, kas pielūdz savu avokado tostermaizi un svētdienās desmitos varbūt vēl veido jogas “suņa” pozu, bet pavisam noteikti nesēž dievkalpojumā.

Es domāju, ka abi stāsti ir muļķības. Jā, mazākā daļa no mums sēž dievkalpojumā. Bet iemesls nav rīta agrums vai garlaicība. Arī joga nav rokkoncerts un uz universitāti mēs paspējam arī desmitos. Un pašapmierināti, vai tiešām? Paaudze, kas spriež par dzīves jēgu pat pie ūdens muciņas birojā, kas apzināti un pārdomāti ēd un dzīvo? Nē.

Mēs Tevi nemīlam, jo mums ir paniskas bailes no mīlestības. Ne tikai no tās pret Tevi, bet kopumā. Tu esi pirmais upuris. Jo Tevi mīlēt nozīmē ieguldīt sevi un tā pamatīgi. Ne tikai noklikšķināt “interesējos”, bet ieiet. Dievs nepazūd, tam Viņš ir par labu. Un no tā mums ir bail. Jo esam mīlestību atbrīvojuši, kā mēs domājam, esam tikai “šeit un tagad”. Par mīlestību pret Mūžīgo mēs klusējam.

Bet mīlestība pret Tevi nav “paskatīsimies”, tā nav vaļīga, nav atslābinoša, nevērīga, tā nav arī seksīga vai saldkaisla. Tam tā ir par intīmu. Jo tajā tik daudz slēpjas, jo jāatveras un jākļūst ievainojamam, un jācer. Tā tas ir ar Tevi. Un tādēļ, ka tas mūs biedē, mēs labāk relaksējamies soctīklos vai jogā, jo tur mums neviens nevarēs pārmest, ja mēs tomēr atsakāmies, jo tur visiem visdrīzāk ir vēl kas cits padomā. Hei, nekādu problēmu, ir cool, tad nākošnedēļ. Mēs šaubāmies par dzīvi pēc nāves, jo mums ir pārāk bail ielaisties uz kaut ko, kas varētu pastāvēt vienmēr.

Es arī nevēlos Tavā priekšā attaisnoties, es tikai mēģinu saprast, kas notiek ar mani, ar mums, ko lielā brīvība ar mums dara? Kam nav cerības, tas nevar pievilties.

Lai arī cik brīvi mēs esam, mums tomēr ir bailes: vai darbā viss būs kārtībā? Ko es vispār vēlos no dzīves? Kā ir ar nāvi? Vai man jāpiezvana biežāk mātei un vecvecākiem, kas tik daudz manā labā darījuši? Kā tas būs, kad viņu nebūs? Mēs nelaimīgi iemīlamies, laužam sirdis, pieviļam draugus, zaudējam radiniekus, puņķi un asaras.

Nojaušu, tādi ir daudzi no mums: jauni kristieši, kas ir kristīti, bet nezina, vai viņu šaubas un bailes nav pārāk banālas, pārāk lētas attiecībā pret ciešanām, kas ir pasaulē, vai pie Tevis ir vieta viņu mīlas raizēm.

Vai viņi pie Tevis gūs atbalstu. Viņi nav droši, kur tiem jāsāk, kam viņiem jātic, kas viņiem būtu jāiemācās par Tevi.

Ko mēs varam darīt, to es arī nezinu. Bet parunāties ir superīgs iesākums visbiežāk. Arī ar tiem, kas ir nikni uz Tevi, ar ateistiem, agnostiķiem. Ar tiem, kas Tevi sauc par Jahvi vai Allāhu. Par ticību, cerību, šaubām. Par dzīvi, nāvi, mīlestību. Par Tevi un mums.

Nepazūdi, dod ziņu.

Zeit.de
Tulk.: S.Veita
Foto: Flickr.com/James Baker