Esam pieraduši dzirdēt, ka Advents ir sagatavošanās laiks lielajām Pestītāja piedzimšanas svinībām. Tomēr Baznīcā šis laiks nebūt nesākas Ziemassvētku noskaņās (pat ja jau stāvam rindās pēc oblātēm un jēzulēni ceļo no ģimenes uz ģimeni). Šīs svētdienas lasījumi un lūgšanas negaršo pēc piparkūkām un karstvīna. Šodien sākas jaunais Baznīcas gads. Un šajā iesākumā mums tiek atgādināts: “Esiet nomodā!”
Apustulis Pāvils Pirmajā vēstulē korintiešiem dažās rindās apkopo to, kas veido pamatu mūsu Baznīcas un kristīgajai eksistencei. Šāds atgādinājums gada ausmā izskan kā mudinājums jaunam sākumam: kāda nozīme ir tam, ka esam sanākuši kopā, vai tas būtu kādā no katedrālēm vai omulīgajā dievnamā Zosnā, vai silti izkurinātā draudzes telpā Lutriņos? Vai tas ir kaut kas izšķirīgs mūsu kristīgajai eksistencei, tam, kas mēs esam un ko darām? Vai šis omulīgums un siltums vispirms nāk no mums un tikai tad no krāsniņas? Dārgie draugi, iesākot šo Adventu, aicinu jūs pārdomāt savu piederību kristiešu kopienai – kā vietai un iespējai, kas mums katram ir sniegta, lai kopā ar citiem būtu nomodā, sagaidītu Pestītāja atnākšanu un ietu Viņam pretī.
Lai gan otrajā lasījumā šis teikums nav iekļauts, tomēr svarīgi paturēt prātā, kā sākas šī vēstule: “Dieva draudzei Korintā, Kristū Jēzū svētītajiem, aicinātajiem svētajiem līdz ar visiem citiem, kas piesauc mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu visās vietās.” (1 Kor 1, 2) Svētītajiem un aicinātajiem Kristū – citiem vārdiem, ja mūsu dzīve ir balstīta Dievā, tad tās mērķis, kas visam piešķir jēgu, ir kopība Jēzū Kristū. Šāda kopība īstenojas tur, kur mēs vairs nedzīvojam paši sev, bet cits citam, jo īpaši to labā, kam ir kādas grūtības. Bez tuvākā mīlestības nevar būt kopības ar Jēzu, nevar būt arī kopības citam ar citu; var būt partijas un koalīcijas, interešu grupas, pozīcijas un opozīcijas, slēpotāju apvienības un pirts mīļotāju klubi, tomēr tā nebūt vēl nav kopība.
Atgādinājums par kopību ar Kristu un Kristū nebūt nav kāds lēts, moralizējošs džingls Adventa sākumā. Aicinājums uz kopību drīzāk ir mudinājums būt līdzdalīgiem tajā, kas mums dod pamatu zem kājām, atklāj jēgu un norāda virzienu, radot brīvības telpu, kurā no jauna iemācāmies mīlēt, vienlaikus atgādinot, ka laiku beigās – Adventam piepildoties – būs jāatbild taisnīgā Soģa priekšā.
Ko šis jaunais liturģiskais gads vēsta mums kā kopienai? Ko tas nesīs katram no mums, kas esam svarīga kristīgās kopienas daļa? Vēl vairāk – kas esam kopībā ar Jēzu Kristu? Vēl viens žēlastības piedzīvojums, bagāts spraigiem notikumiem, mīlestības un neuzticības spriedze… katram atsevišķi un visiem kopā…
Draudzes kopienu veido mūsu tik dažādie dzīvesstāsti, kas tomēr fokusējas uz vienu, uz Jēzu. Un tas ir pietiekams motīvs, lai apustulis Pāvils varētu vienmēr pateikties Dievam par tām dāvanām, ko Dievs katram ir dāvājis Jēzū. Tas ir arī mudinājums mums pateikties Dievam par līdzcilvēku ticības dāvanu, par ticības liecību, par drosmi iesaistīties šajā aizraujošajā piedzīvojumā kopā ar Dievu. Baznīca, šī lielā kopiena, kurai piederam, ir vieta, kur Evaņģēlijs kļūst dzīvs un iedarbīgs, un tieši šeit atklājas, ka ticība ir aicinājums kopībai ar Kristu. Ziemassvētkos dzirdēsim par kopienām, kas pulcējas ap Jaundzimušo: Svētā ģimene, eņģeļu pulks, gani, Austrumu gudrie… tie ir personāži, kopienas, kas ieguvušas paliekošu vietu cilvēku vēsturē, jo ir sastapušas Kristu (nevis kaut ko nokrāsojušas vai uzbūvējušas); tie ir konkrēti cilvēki, kuri Kristū ir atraduši jēgu savai eksistencei.
Adventā mēs gatavojamies saņemt Dieva klātbūtnes lielo dāvanu – Viņa cilvēktapšanu. Ziemassvētkos Dievs kļūst viens no mums, sasniedz cilvēku dzīves visattālākās nomales, veido lielo kopību ar cilvēci. Gatavosimies šiem svētkiem kopā un darīsim to ikdienā: satiekoties pie lielas krūzes zāļu tējas vai arī cepot svētku raušus un daloties receptēs; darot ko pavisam ikdienišķu, bet kopā. Un tieši šajā kopīgās ikdienas pieredzē varēs no jauna atspīdēt mūsu izdzīvotās, iemiesotās ticības pieredze. Mieramtuvu.lv
Foto: Katedrāle.lv |
