Daudzi no jums nevar pat iedomāties, ka augusta vidū būtu kur citur, nevis Aglonā. Citi, kuri dažādu iemeslu dēļ svētceļojumā piedalīties nevar, vismaz sirdī vienojas ar svētceļniekiem, priesteriem, klostermāsām un lajiem, kas Aglonā lūdzas par sevi, saviem tuviniekiem un par visu Latviju, kā arī visos tajos nodomos, kas reizēm paliek tikai sirdī. Tie, kas gājāt kājām, jūs nesāt sev līdzi savas problēmas un grūtības, un tagad vēlaties tās nolikt pie Aglonas altāra, cerot uz Dieva stiprinājumu. Šis gads ir īpašs, jo mums būs iemesls vēlreiz atgriezties Aglonā – 24. septembrī, kad Jēzus vietnieks, pāvests Francisks, apciemos mūsu zemi un nesīs mums savu vēstījumu.
Šo svētku priekšvakarā Baznīcas liturģijā lasām īsu epizodi no svētā Lūkasa evaņģēlija. Tajā kāda sieviete – varbūt ar skaudību sirdī – izsaucas: “Svētīgas miesas, kas Tevi nēsāja, un krūtis, kas Tevi zīdīja!” Citiem vārdiem sakot – ir labi Tavai Mātei, kas saņēma žēlastību būt Tev tik tuvu un kalpot Tev! Viņa drīkstēja arī saņemt Tavu uzmanību un mīlestību. Bet ko tad mēs, kas to neesam saņēmuši? Mēs neesam tik laimīgi! Tomēr Jēzus uz to skaidri atbild, ka nevis tikai izredzētie var saņemt ko neparastu, bet jebkurš. Svētīga ir ne tikai Kunga Māte, bet jebkurš, kas pieņem no Dieva viņam paredzēto dāvanu!
Uz to pašu varam paskatīties no otras puses: kam ir īpaša dāvana, tam ir arī īpaša atbildība. Kam ir talants, tam ir arī pienākums šo talantu izmantot. Pats Jēzus ir teicis, ka no tā, kam vairāk dots, vairāk arī tiks prasīts. Tāpēc varbūt pat vieglāk ir būt tā “nelaimīgā cilvēka lomā”, kurš neko nesaņēma, jo tad nav arī pienākuma... Būt upura lomā vienmēr ir ērtāk. Bet, ja es ieņemu upura pozīciju, tad to otru – varbūt neapzināti – nostādu varmākas lomā. Ja es domāju, ka Dievs dod dāvanas tikai citiem, nevis man, tad Viņu redzu kā ļoti netaisnīgu. Un tā nav patiesība. Ja es negribu redzēt visu labo, ko Dievs man dod, lai izvairītos no atbildības, tad tā ir manipulācija. Jo patiesība ir tāda, ka neviens no mums nav nelaimīgais, kuram Dievs nav iedevis nekādu dāvanu! Ir tikai iespējams, ka es šo Dieva dāvanu neredzu vai pat negribu redzēt. Bet Dievs katram savas dāvanas dod bagātīgi, un ne no viena Viņš neprasa to, ko šis cilvēks nespēj sniegt. Jēzus šodien saka: “Patiešām, svētīgi tie, kas klausās Dieva Vārdu un to sargā!” Un to var jebkurš no mums!
Dievmāte mums ir brīnišķīgs piemērs. Piemērs ar to, ka viņa uzņēmās atbildību. Kad eņģelis viņai izskaidroja Dieva gribu, Marija nekavējoties tai piekrita un izlēma izpildīt visu, ko Dievs vēlas. Viņa visu nezināja iepriekš, saprata, ka nebūs viegli, bet paļāvās, ka Dievs viņu vedīs katrā solī un dos spēku.
Protams, tas ir mūsu piemērs. Mēs esam, kas esam. Un Dievs ir pacietīgs un saprot, ka varbūt es iešu lēnāk, ka varbūt nespēšu visu uzreiz un bez kļūdām. Dievs mani pazīst un ņem vērā arī manu pagātni, manus ievainojumus, grūtības. Viņš rēķinās arī ar manām šaubām un meklējumiem, ar manu līkumaino ceļu, kas ved uz priekšu. Dievs ir ļoti pacietīgs. Turklāt Viņš ir labs Tēvs, kas savas dāvanas dod bagātīgi un priecājas, ja bērns tās pieņem.
Dārgie svētceļnieki, mīļie lasītāji, ikviens no jums ir Dievam dārgs un īpašs! Katrs esam apdāvināts. Katram no jums Dievs ir sagatavojis tieši tādas dāvanas un talantus, kādas ir jums piemērotas. Katrs no jums var sajust Dieva klātbūtni, katrs no jums var tuvoties Jēzum, Viņu uzrunāt, Viņam kalpot. Neviens nav mazāk vērtīgs, mazāk svarīgs vai nevajadzīgs.
Pie Dievmātes nākam ne tikai lūgt vai pateikties, bet arī mācīties. Palēnām Marija mums mācīs, kā atklāt savu dāvanu, kā ieklausīties Dieva Vārdā un sajust mieru, maigumu un spēku, ko Dieva Vārds nes. Un tad mēs izjutīsim, ka ejam viņai līdzi, bet viņa pavada mūsu soļus, mūs iedrošina un rāda uz Jēzu – žēlsirdīgo, pacietīgo un dāsno. Mieramtuvu.lv |
