Droši vien kāds šajās dienās, dzirdot par bīskapu Sloskānu, ir domājis – ko tas viss nozīmē? Viņš jau vēl nav atzīts par svētu, un vai nepietiek ar to, ka skatāmies uz Kristu? Ir jāatceras, ka Svētajos Rakstos, īpaši vēstulē ebrejiem, tiek izcelti ticības paraugi: „Ap mums ir tik liels liecinieku mākonis, tāpēc dosimies ar pacietību mums priekšā stāvošajās sacīkstēs.....“(Ebr 12,1). Šajās sacīkstēs ir piedalījies arī bīskaps un tajās uzvarējis, tas tiek apstiprināts ar Baznīcas dekrētu par bīskapa tikumu varonību. Tādēļ priecāsimies par šo dāvanu, ko Dievs mums ir devis, un lūgsim Dievu, lai pēc iespējas ātrāk viņš tiktu atzīts par svēto. Kalna sprediķa gaismā atklājas Jēzus garīgie vaibsti un kristieša dzīves saturs, tādēļ arī tajā varam skatīt bīskapa Sloskāna dzīvi. Tas mums palīdzēs saprast, ka bīskaps Sloskāns patiešām bija cēls cilvēks un īsts kristietis, kā ir pamatots pāvesta izdotajā dekrētā. Šāds skatījums mums palīdzēs labāk izprast arī Dieva Vārdu. Doktors Kārlis Bricis – bīskapa ārsts liecina: „Manā atmiņā bīskaps ir palicis kā Kristus Kalna mācību vēstnesis virs zemes. Otru tādu cilvēku vēl līdz šai dienai neesmu sastapis.“ Pirmā Kalna mācības svētība – svētīgi ir garā nabadzīgie, jo viņu ir debesvalstība, kā to skaidro Svēto Rakstu pētnieki, ir visu citu svētību pamatā. Ar to Kristus uzskata, ka cilvēkam Dieva priekšā jābūt pazemīgam. Vecais Ādams nebija pazemīgs un vēlējās būt cilvēks bez Dieva un pats būt kā dievs. Viņš vēlējās būt sava likuma radītājs un nepaklausīja Dievam. Jaunais Ādams – Kristus, paklausīja savam Tēvam un izpildīja Viņa gribu, atverot cilvēkam ceļu uz debesīm. Esam aicināti dzīvot pazemībā, ļaujot Svētajam Garam mūs vadīt. Pazemīgais zina, ka visu ir saņēmis no Dieva, un dzīvo nemitīgā pateicībā. Turpretī augstprātīgais neredz savu grēku lielumu un uzskata sevi par taisnu, krīt paštaisnībā, nodarbojoties ar citu tiesāšanu, aprunāšanu, nicināšanu. Ja ticīgais cilvēks ir augstprātīgs, tad bieži vien ir cietsirdīgs, nesaprot citu kļūdas, neredzot baļķi savā acī, kā to māca Jēzus. Augstprātībā cilvēks bieži vien uzspiež savu gribu, nevērtē otru un nespēj viņā ieklausīties. Šāds cilvēks nespēj piedot, jo to uzskata par vājību un saprot tikai spēka valodu, savu personu uzskata par tik svarīgu, ka jebkurš aizvainojums viņam ir savas augstības aizskaršana. Godināmais bīskaps Sloskāns patiešām var tikt pieskaitīts pie garā nabadzīgajiem, jo cilvēki, kuri viņu pazina, to apliecina. Visu savu dzīvi viņš centās meklēt un pildīt Dieva gribu, dzīvojot paklausības garā. Kad pēc atbrīvošanas viņam lika braukt uz Latviju, viņš jautāja – vai tā ir pāvesta griba, jo pats domāja, ka viņa vieta bija Baltkrievijā. Bīskaps Sloskānu Dieva priekšā apzinājās, ka ir mazs un arī viņam ir nepieciešams augt svētumā, kā to liecina benediktīniešu tēva Remakla vārdi: „Reiz jautāju – vai viņam ir nepieciešama grēksūdze? Bīskaps nekavējoties atbildēja – tā nerunājiet, neviens no mums, izņemot Dievu, nav pilnīgs, mēs uz to tiecamies.“ Bīskaps ar visu savu būtību izstaroja pazemību, īpaši mūža beigās, kā to atceras veco priesteru mājas aprūpētāja māsa Agnese: „Visā bīskapa Sloskāna uzturēšanās laikā „Emmausas“ mājā nevaru atzīmēt neko īpašāku par viņa pazemīgo smaidu.“ Latvijas laika prelāts Vārna stāsta: „Pie galda, kopā ar profesoriem, bīskaps bija uzkrītoši atturīgs, izskatījās kā iegrimis sevī,” un īpašā veidā atstāsta mums kādu notikumu, kas spoži parāda – cik godināmais B. Sloskāns ir bijis spēcīgs, redzot otra cilvēka cēlumu, nebaidoties, ka kāds varētu viņu apēnot. Prelāts atzīmē: „Neaizmirstamā atmiņā man palikusi viņa lielā pazemība. Kad prombraucot atvadījos no bīskapa, noskūpstot viņa gredzenu, viņš nometās ceļos un noskūpstīja man abas rokas. Man bija tik neērti - bīskaps uz ceļiem skūpsta rokas priesterim… Lidodams pāri okeānam, domāju par mūsu Pestītāju Pēdējo Vakariņu laikā, kad Viņš mazgāja saviem mācekļiem kājas.” Kāds Beļģijas bīskaps Misti liecina: „Bīskaps Sloskāns ietekmēja mani ar savu lielo pazemību un vienkāršību.” Bīskaps maz stāstīja par sevi un nevēlējās būt sarunu centrā, ka pat Hildesheimas bīskaps Jansens raksta: „Viņa klātbūtnē gribot negribot iestājās dziļš, godbijīgs klusums, kas cilvēkus iespaidoja pat tad, kad viņš neko neteica.” Bīskaps neaprunāja citus, kā to apliecina abats Van Dorens: „Nekad viņš nevēlējās runāt par citu kļūdām vai vājībām. ” Bīskaps Sloskāns, būdams garā nabadzīgs, bija brīvs cilvēks. Brīvs no mantkārības viņš cienīja nabadzību un centās dzīvot nabadzīgi, kā to uzsver daudzi, kas ar viņu sastapās. Daudzi cilvēki ir bijuši aizkustināti par šo pazemību, vienkāršību, iejūtīgumu un par gara brīvību, kas liecina par to, ka bīskaps ir dzīvojis gara nabadzībā un ir pelnījis debesvalstību. Par to neviens nešaubījās – kā to raksta tēvs Remakls: „Uz paradīzi viņam noteikti ir atvērti pat dubultvārti”. Tāpat kāds cits klostera abats Ambrozijs saka: „Viņam nebūs grūti iekļūt debesu valstībā”. Pats bīskaps Sloskāns mums liek izprast šo pirmo Kalna sprediķa svētību, Kāda dvēseles stāsta ievadrakstā rakstot par garīgo bērnību: „Tā izlūdz lepno pašapziņu, iedomu ar cilvēcīgiem līdzekļiem sasniegt pārdabisku mērķi un maldīgo gribu paļauties uz paša spēkiem vien briesmu un kārdinājumu stundā”. Bīskapa Sloskāna dzīve mums palīdz labāk saprast – ko nozīmē Kristus vārdi: „Patiesi es jums saku: ja jūs neatgriezīsities un nekļūsiet kā bērni, jūs debesvalstībā neieiesiet.” (Mt 18, 3) Iesākot Gavēņa laiku, kas mūs sagatavo Lieldienām, godināmais bīskaps Sloskāns mums palīdzēs no debesīm ne tikai ar savu piemēru, bet vispirms ar savām lūgšanām. Priesteris dr. theol. Andris Marija Jerumanis |
