Palasīsim...  Svētrunas

Svētais Jānis šīsdienas evaņģēlijā runā par Dieva Vārdu, kurš bija kopš iesākuma, kurā viss ir radīts un kas ir Dievs. Jānis skaidri norāda, kas visu ir radījis Dievs savā mūžīgajā Vārdā. Cik varens ir šis Dieva Vārds! Viss, kas vien ir skaists, dārgs un labs, ir radies, pateicoties tieši šim mūžīgajam Vārdam. Viņā ir dzīvība un gaisma.

“Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma, un gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to nenomāca.” (Jņ 1,4).

Kur ir dzīvība, tur ir gaisma – kur ir gaisma, tur dzīvība. Kur ir nāve, tur ir tumsība – kur ir tumsība, tur nāve. Dzīvinošā gaisma un nāvi nesošā tumsība, bet ir cerība, ka gaisma ir stiprāka par tumsu un tumsība nevar pietuvoties gaismai, nevar ar to cīnīties. Tā ir Labā Vēsts, vēsts par cerību, par kuru raksta sv. Jānis.

Tumsa nevar uzveikt gaismu. Gaisma un tumsa nav vienas un tās pašas realitātes divas dimensijas. Gaismas spēks un tumsas spēks nav salīdzināmi. Tur, kur parādās gaisma, tumsa pazūd. Tumsa nevar iznīcināt gaismu, tās priekšā ir bezspēcīga, nevar pat ar to saskarties. Jo, ja tumšā telpā iededzinām lampu vai sveci, tumsa pazūd. Kad gaisma uzspīd, tumsai nav nekādas izredzes, tai jāizzūd.

Šādā perspektīvā mums jālasa sv. Jāņa teikums, ka tumsa nenomāc gaismu.

Bībeles tekstos Dievs bieži tiek salīdzināts ar gaismu, Viņš ir kā saule. Līdzīgi ar tumsu saprot visus ļaunos spēkus – sātanu. Un šī tumsa nevar nomākt gaismu. Uz to norāda grieķu vārds, kas šeit tiek lietots: katalambano. Šis vārds nozīmē: satvert, noķert, paturēt, sasaistīt, saprast.

Kopš Kristus dzimšanas mums vairs nevajadzētu ļauties reliģiskiem spriedelējumiem, kas uzvarēs cīņā starp labo un ļauno. Cīņas rezultāts jau ir zināms. Sātans ir uzveikts. Gaisma ir atspīdējusi, vajag tikai turēties pie tās, tuvoties tai. Jo tuvāk esam Dievam, jo vairāk esam dzīvībā. Tikai attālināšanās no Dieva var mums atņemt gaismu, tikai tad mēs nonākam ļaunuma tumsā.

To skaidri atklāj evaņģēlijs, stāstot par Jēzus dzīves pirmajiem un pēdējiem šīszemes dzīves mirkļiem.

Kad Dieva Dēls dzima Betlēmē, tumšajā naktī atspīdēja gaisma. Šeit nav runa par zvaigzni, kura atveda uz Betlēmi Austrumu gudros. Betlēmes stallītī atspīdēja gaisma, kura kļuva redzama pat vistālākajos zemes nostūros. Tā ir simboliska zīme, ka tumsas spēki, kas pretojās Dievam, tika izgaismoti, tas nozīmē – uzveikti.

Tas nav nejauši, ka mēs svinam Kristus Dzimšanas svētkus 25. decembrī. Tas ir ziemas saulgriežu laiks. Šis saulgriežu laiks senos laikos bija ļoti populārs. 25. decembri senos laikos sauca arī par Neuzvaramās Saules dzimšanas dienu, jo saule šajā dienā ieguva pārspēku pār tumsu. Saule ir nokāpusi līdz zemākajam sava ritējuma punktam un tagad sāk kāpt debesīs, simboliski sāk atdzimt.

Pirmskristīgajos laikos šos saulgriežus svinēja kā gaismas un uguns svētkus, kad dedzināja lāpas, sveces un ugunskurus. Uguns bija kā pagodinājuma zīme saulei, kura dāvā dzīvību. Šo tradīciju daļēji pārņēma arī kristīgajā baznīcā, par ko liecina svecīšu, gaismiņu dedzināšana eglēs.

Kad Dieva Dēls mira Jeruzalemē, tad dienas laikā gaisma pazuda, saule aptumšojās, visu zemi apņēma tumsa. Pat saule nebija spējīga izgaismot šo tumsu. Tas simboliski nozīmē, ka gaisma, kas apgaismo ikvienu cilvēku, kurš ienāk pasaulē, uz brīdi tika aizsegta, bet ne pilnībā iznīcināta. Tā drīz vien atkal uzausa – uzausa Augšāmcelšanās svētdienas rītā un vairs netiks nomākta.

Tā Dievs caur Svētajiem Rakstiem un Baznīcu mums nemitīgi atgādina, ka šie divi notikumi izgaismo visas cilvēces un visas pasaules pestīšanas vēsturi. Tie atklāj Dieva neizmērojamās rūpes par ikvienu cilvēku, jo ikviens var Viņu iepazīt visā cilvēcībā Betlēmes stallītī un visā varenībā Jeruzalemē Augšāmcelšanās rītā. Ikvienam, kas ir ar atvērtu sirdi un prātu, ir iespēja piedzīvot Dieva gaismu un iemantot patieso dzīvību.