Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Intervijas

Tā, kura parāda ceļu
11.05.2020 pl. 20:46
Intervija ar Daugavpils Jēzus sirds draudzes prāvestu mariāņu tēvu Andri Ševelu, kuram šogad 11. maijā apritēja 18 gadi priesterībā. Viņš to uzskata par sava veida garīgās izaugsmes pilngadību, kad aiz muguras jau iekrāta milzu pieredze, bet priekšā vēl daudz jaunu mērķu un izaicinājumu.

Kā sākās Jūsu priesterības ceļš?

Mans priesterības ceļš iesākās ar Ordinācijas sakramenta saņemšanu 2002. gada 11. maijā Aglonas bazilikā. Pirmā pieredze gūta Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā, kur uzreiz pēc ordinācijas tiku nozīmēts par vikāru, trīs gadus prāvesta Andreja Trapučkas vadībā daudz ko mācījos pastorālā kalpošanā. Viņš bija ļoti sirsnīgs, izpalīdzīgs un atvērts cilvēkiem, vienmēr atrada laiku, ja kāds vēlējās parunāt, un dažkārt stundām ilgi ar viņiem runāja, mēģināja uzklausīt un konkrēti palīdzēt. Atmiņā palicis kāds gadījums, kad viņš palīdzēja vienai jaunietei, kura bija atkarīga no narkotikām. Meitenes vecāki sākumā bija vērsušies pēc palīdzības citās draudzēs, kur viņiem solīja vien lūgties par viņu, taču pr. Trapučka viņus uzklausīja, atrada Polijā kristīgo centru, kur ārstē narkomānus, un palīdzēja meiteni turp nogādāt. Viņa kļuva brīva no atkarības, tagad viņai ir ģimene un bērni, dzīvo Anglijā, bet pagātnes traģiskais stāsts ir aizmirsts. Esmu pateicīgs pr. Andrejam par gūto garīgo un pastorālo pieredzi, ka nedrīkst palikt vienaldzīgam pret cilvēku problēmām, ka jābūt tuvu viņiem, ka jāciena un jācenšas palīdzēt ikvienam. Tolaik pie Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcas darbojās arī Bērniņa Jēzus māsu karmelīšu klosteris. Kopā ar māsām mēs gatavojām pārus laulībām, daudzus Pirmajai Komūnijai, organizējām t.s. „tuksneša dienas” jeb vienas dienas rekolekcijas. Vārdu sakot, kopā esot un darbojoties, mēs cits citu garīgi atbalstījām un stiprinājām.

Jau tolaik sākās aktīva darbība sabiedrības labā. Kādus pienākumus Jūs vēl pildījāt Rīgas laikā?

Es aktīvi iesaistījos kustībā „Par dzīvību!” un arī kopienā „Neokatehumenālais ceļš”.

Kustību „Par dzīvību!” jau deviņdesmitajos gados pie Baznīcas izveidoja Amerikas latviete Anna Kancāne. Kustības uzdevums ir pievērst cilvēku uzmanību vēl nedzimuša bērna tiesībām uz dzīvību un izglītot šajā jomā. Šajā sakarībā tika un arī tiek organizēti dažādi semināri, lekcijas, pasākumi, lūgšanu gājieni. Tikko biju sācis kalpot kā priesteris. Man šķita, ka Latvijā tādi jautājumi netiek risināti, tāpēc vienā no semināriem, kur bija ieradušies arī lektori no Polijas, paudu izbrīnu, ka arī pie mums notiek darbs ar ģimenēm. Šajā seminārā iepazinos ar cilvēkiem, kas vēlas kaut ko darīt šajā jomā. Šai kustībai kā reiz nebija kapelāna, kas ar viņiem darbotos, un man tika piedāvāts veikt šos pienākumus. Kardināls J. Pujats pēc šīs kustības pārstāvju lūguma mani nozīmēja par kapelānu.

Šajā kustībā darbojos vairāk nekā 10 gadus, mēs organizējām seminārus vai apmācības ģimenēm, braucām ar lekcijām uz skolām, aicinājām lektorus no ārzemēm un arī paši piedalījāmies dažādos ģimeņu semināros. Izdevām vairākas labas grāmatas. Īpaši vēlos izcelt poļu autora Jaceka Puļikovska grāmatu „Ir vērs būt tēvam”, kurā viņš vienkāršā un saprotamā veidā skaidro tēva lomas svarīgumu ģimenē un bērna audzināšanā. Tēvišķība, kuras pamatā ir mīlestība un atbildība, ir pati labākā karjera vīrietim. Kad šo grāmatu drukājām Viļānu tipogrāfijā, tad vīri iespiedēji fragmentus lasīja cits citam balsī un apsprieda izlasīto. Darbojoties šajā kustībā, nācies dzirdēt daudz informācijas un arī pašam lasīt lekcijas par ģimenes tēmu. Vēlāk arī savos sprediķos un uzrunās bieži pieskāros ģimenes problēmām un mākslai veidot savstarpējās attiecības. Šī kustība darbojas joprojām, tagad reizi gadā, t.i., Adventa laikā, kopā ar pr. Aivaru Līci vadu viņiem rekolekcijas.

Ko Jums ir devusi darbošanās kopienā „Neokatehumenālais ceļš”?

Pirmajos kristietības gadsimtos Baznīcā pastāvēja katehumenāts. Lai cilvēks varētu saņemt Kristības sakramentu, viņam bija jāiziet katehumenāts – sagatavošanās ceļš, kas ilga divus trīs gadus. Katehumenāts nebija kāda lūgšanu grupa, bet gan neaizvietojama ticības un kristīgās dzīves formācija. Bez katehumenāta neviens nevarēja tikt kristīts, tātad nevarēja kļūt par kristieti. Kādreiz kristīja tikai reizi gadā – Lieldienu vigīlijas naktī.

Tertuliāns ir sacījis: „Neviens nepiedzimst par kristieti – par kristieti jākļūst.” Tas nenotiek automātiski, pieņemot sakramentus, bet ir ilgs kristīgās iniciācijas un atgriešanās ceļš visa mūža garumā. Būt par kristieti nenozīmē tikai apgūt ticības patiesības vai dažas dievbijības izpausmes formas, bet ik dienas sekot Kristum un pildīt Dieva gribu, kas nav iespējams bez Svētā Gara palīdzības. Tāpēc visa pamatā ir mūsu personiskās attiecības ar Dievu, kas īstenojas Baznīcas kopienā. Vatikāna II koncilā tika uzsvērts, ka vajag atgriezties pie daudzām praksēm, kas bija Baznīcas pirmajos gadsimtos. Tolaik kristieši bija tik stipri ticībā, ka daudzi pat mira mocekļu nāvē ticības dēļ. Tā kā lielākā daļa no mums esam kristīti bērnībā, mēs tādu katehumenātu nemaz neesam izgājuši. Neokatehumenālais ceļš ir pēckristības katehumēns, proti, tu esi jau nokristīts, bet, lai saprastu un izdzīvotu savu kristību, lai nobriestu ticībā, ir svarīgi iziet kristīgo formāciju.

Šī kopiena darbojas Rīgas Svētā Alberta draudzē un balstās uz trim lietām – Dieva vārda pazīšanu, sakramentiem un dzīvi kopienā. Tā ir kādu 20-30 dažāda vecuma cilvēku grupa, kas kopā iziet kristīgās iniciācijas ceļu. Ar šo kopienu esmu kopā kopš 2000. gada. Tā man palīdz saprast un izdzīvot Dieva vārdu, kas ne tikai mūs informē, bet gan formē. Garīgajā seminārā mēs vairāk studējam teoriju, mācāmies saprast kontekstu, ebreju kultūru, bet kopienā mēs dzīvojam saskaņā ar Dieva vārdu. Tieši šī kopiena man palīdzēja rast atslēgu Dieva vārda saprašanai, ka Vārds (Logos) nav kaut kāda teorija vai abstrakts jēdziens, bet attiecas uz visu manu dzīvi. Pateicoties kopienai, sapratu vienu lietu – ka ne tikai viņiem ir vajadzīgs priesteris, bet arī man kā priesterim ir nepieciešama kopiena, kas palīdz labāk izdzīvot savu priesterību. Šie cilvēki mēģina nevis fanātiski, bet apzināti dzīvot ticības paklausībā Kristum un Baznīcai, redzēt, ka visi esam grēcinieki, bet, piedzīvojuši Dieva mīlestību un žēlsirdību, varam cits citu atbalstīt. Pašlaik tur sanāk būt reti, taču dažreiz vadu viņiem liturģiju.

Kā jūs nokļuvāt kalpot Latgalē?

Kad Rīgā tika slēgta mariāņu klostermāju, man nācās braukt uz Viļāniem. Tajā laikā bīskaps J. Bulis vēlējās mariāņiem uzticēt vēl vienu draudzi un bija runa par jaunbūvēto baznīca Daugavpilī, bet, kamēr ilga celtniecība, tiku nozīmēts kalpot Vidsmuižas Svētā Gara draudzē. Tā bija un vienmēr paliks mana pirmā draudze, kurā kalpoju kā prāvests. Mēģināju draudzi veidot kā ģimeni, kur cits citu pazīst un atbalsta. Lai labāk iepazītu cilvēkus, piedalījos dažādos pasākumos, kurp mani aicināja, apmeklēju ģimenes. Gada laikā, ko tur nokalpoju, izdevās daudz izdarīt gan pašā baznīcā, gan draudzes dzīvē. Izveidojās labas un draudzīgas attiecības ar draudzes locekļiem, kas saglabājušās joprojām.

Kalpojot Viļānos, nebiju pārāk noslogots, tāpēc 2005. gadā, paklausot mana maģistra darba vadītājam, profesoram franciskāņu tēvam Staņislavam Napiurkovskim, iesāku studijas doktorantūrā Ļubļinas Katoļu universitātē Polijā. 2007. gadā ieguvu licenziāta grādu teoloģijā un turpināju studijas doktorantūrā, tajā pat laikā kalpoju jaunā draudzē, darbojos izdevumā „Katōļu dzeive” un Viļānu tipogrāfijā utt. Pērn beidzot aizstāvēju savu promocijas darbu un ieguvu teoloģijas doktora grādu ar specializāciju dogmatiskā teoloģijā.

Kad 2006. gada 1. oktobrī iesvētīja jauno baznīcu Daugavpilī, sākās kalpošana jaunā draudzē. Baznīca bija tikko pabeigta, dzīvojamās telpās vēl nebija mēbeļu, pirmo laiku gulēju uz grīdas guļammaisā. Viss nāca pamazām. Ar laiku man pievienojās tēvi – Jāzeps Sitnieks un Dmitrijs Artjomovs. Šajā baznīcā patiesībā ir trīs draudzes – latviešu, poļu un krievu. Arī tā ir neparasta pieredze.

Vēl arī pagūstat lasīt lekcijas?

Jā, LPU Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā lasu lekcijas maģistriem. Viens lekciju cikls saucas „Speckurss dogmatikā”, bet otrs – „Dogmatiskās teoloģijas pastorālie aspekti”. Esmu specializējies dogmatiskajā teoloģijā, par to bija arī mana doktora disertācija.

Strādājot žurnālā „Katōļu dzeive”, aizsākās arī jūsu žurnālista gaitas?

Patiesībā tās aizsākās jau 1995. gadā, kad biju nozīmēts praksē Bauskas draudzē. Vietējais prāvests gribēja atvērt vienu punktu, kur varētu notikt dievkalpojumi. Man bija uzdots tur apmeklēt katoļu ģimenes un sapulcināt uz svētdienas skolu bērnus, lai sagatavotu viņus Pirmajai Komūnijai un Iestiprināšanas sakramentam. Kad draudzes vizitācijā atbrauca Jelgavas bīskaps Antons Justs, viņš atzina, ka esmu daudz paveicis, un palūdza, lai par gūto pieredzi uzrakstu kristīgai avīzei „Solis”. Šķiet, ka tā bija mana pirmā publikācija, kas bīskapam Justam ļoti patika. Kad piedalījos citās bīskapa Antona vizitācijās, tad viņš man parasti lūdza kaut ko uzrakstīt. Un tā, pateicoties bīskapam Justam, es sāku rakstīt un turpinu to līdz šim. Savukārt, kad biju praksē Viļānos, sanāca bieži kontaktēties ar „Katōļu dzeive” redakciju, kura mani lūdza iztulkot dažādus materiālus no poļu valodas. Pamazām sāka veidoties mūsu sadarbība. Studējot Polijā, daudz tulkoju un arī pats gatavoju rakstus. Rīgas arhibīskaps Jānis Pujats mani iekļāva redakcijas sastāvā, bet no 2002. gada, kad tiku ordinēts par priesteri, viņš nozīmēja mani par galveno redaktoru. Tas nebija algots darbs, taču ļoti radošs – bija jādomā, kādu likt bildi vai virsrakstu, jāmeklē autori, jāpārrunā tēmas. Rakstus mums gatavoja arī citi priesteri. Katrs numurs bija kā „bērna dzimšana”. Katru mēnesi man bija jāraksta ievadraksts un jāsagatavo daži raksti vai pārdomas. Tas mani mobilizēja katru mēnesi rakstīt. Pamazām žurnāla lasītāju skaits saruka, izdošana kļuva nerentabla, nesa zaudējumus. Darbojos līdz 2014. gadam, kad žurnāls beidza pastāvēt. Taču rakstu joprojām, sadarbojos ar Vietējo Latgales avīzi, katru mēnesi gatavoju kādu publikāciju.

Paralēli bija arī darbs tipogrāfijā?

Viļānu tipogrāfija piederēja mariāņiem. Tur es vairāk biju kā atbildīgais, parakstīju dokumentus, bet darbu vadīja izpilddirektors. Tipogrāfijā tika drukātas gan reliģiska satura grāmatas, gan arī grāmatas, žurnāli, pat mikroautobusu biļetes. Kad kalpoju Rīgā, tad bijām pat izveidojuši tur filiāli, kur pieņēmām dažādus pasūtījumus. Taču tipogrāfijas iekārtas novecoja, pirkt jaunas nebija naudas un tipogrāfija tika slēgta.

Izņemot publikācijas, Jūs rakstāt arī grāmatas.

Tikko pabeidzu četru mēnešu ilgo darbu pie svētās Faustīnes „Dienasgrāmatas” tulkošanas. Faktiski šī grāmata jau bija iztulkota no poļu uz krievu valodu un tad no krievu uz latviešu. Taču tulkošanas rezultātā saturs mainījās. Es salīdzināju latvisko tulkojumu ar poļu oriģinālu un tulkoju no jauna neprecīzos fragmentus. Vieglāk laikam būtu iztulkot visu pašam.

Svētā Faustīne Kovaļska dzīvoja 20. gadsimta sākumā un bija piedzīvojusi Jēzus redzējumus, iedvesmas un atklāsmes. Savā „Dienasgrāmatā” viņa rūpīgi pierakstīja visus Kristus norādījumus. Šī „Dienasgrāmata” ir sava veida kristīgās mistikas rokasgrāmata, kas ievada tuvās attiecībās ar Dievu, iekšējā lūgšanā un Dieva žēlsirdības noslēpumā. Drīzumā grāmata tiks izdota ar Polijas vēstniecības finansiālu atbalstu.

Vai esat jau iecerējis jaunus darbus?

Tā kā esmu mariānis, ir doma uzrakstīt grāmatu par pareizu Jaunavas Marijas godināšanu – tātad marioloģiju.

Savā maģistra darbā pētīju Aglonas Dievmātes kultu. Vēlāk daudzi man jautāja, vai ir iespējams šo darbu izlasīt, bet tas ir poļu valodā. Atsevišķus rakstus par Aglonas Dievmāti esmu publicējis, piemēram, 2002. gadā poļu žurnālā „Svētās vietas”. Taču nākotnē ir iecere uzrakstīt grāmatu par Aglonas Dievmāti, par sanktuārija darbību un vēsturi. Rakstot maģistra darbu, biju veicis Aglonas Dievmātes svētbildes teoloģisko analīzi, jo ikonogrāfijā ir liela nozīme gan katrai krāsai, gan tērpu izvietojumam, gan tam, kur atrodas Kristus – uz Marijas labās vai kreisās rokas. Visbiežāk Marija tur Jēzu uz kreisās rokas un ar labo norāda uz Viņu kā ceļu, pa kuru mums jāiet. Šo ikonas tipu sauc par „Hodegetria” – tā, kura parāda ceļu. Šis Marijas rokas žests patiesībā ir visas marioloģijas sintēze, jo viņa mums saka: „Kristus ir ceļš, ejiet pa to!” un „Izdariet visu, ko Viņš jums teiks!” Taču Aglonas Dievmātes svētbildē Marija tur Jēzu uz labās rokas, bet kreisajā viņa tur ziedu, ko sniedz Jēzum. Ikonās Marija tiek attēlota kā pazemīga Kunga kalpone, kura nevēlas pievērst mūsu uzmanību sev, bet gan Kristum. Viņa neliek centrā sevi un ar sevi neaizsedz mums Jēzu, bet galveno vietu ierāda Dievam. Tas mani ļoti uzrunā, jo patiesībā, tāds arī ir katra priestera uzdevums – neaizsegt cilvēkiem Jēzu, bet rādīt viņiem ceļu pie Viņa. To mēs visi varam mācīties no Marijas.

Šajā dienā vēlos pateikties Dievam par aicinājuma žēlastību, Dievmātei par mātišķām rūpēm un tik daudziem, daudziem cilvēkiem par manu formāciju un atbalstu! Lai Dievs mūs visus svētī un savā mīlestībā sargā!

Paldies par sarunu! Novēlu Jums nezaudēt dedzību kalpošanā!

Ar pr. Andri Ševelu MIC sarunājas Inese Minova