"Šīsdienas pirmajā lasījumā dzirdējām zīmīgus vārdus izvēlētajai tautai no Atkārtotās likuma grāmatas: “Piemini visu to ceļu, pa kuru Kungs, tavs Dievs, tevi ir vadījis šos četrdesmit gadus tuksnesī, lai tevi sodītu un pārbaudītu un lai kļūtu redzams, kas norisinās tavā sirdī, – vai tu sargā Viņa pavēles vai ne”. Šie vārdi pamudina pārdomāt, kā Dievs ir vadījis šo tautu. Arī man, svinot šo priesterības jubileju, tie ir kā pamudinājums atskatīties uz aizgājušajiem gadiem. Tie ir kā pamudinājums izdarīt sirdsapziņas izmeklēšanu par to, kas ir izdevies un kas nav. Kopā ar “Nāc” redaktori mēs to izdarījam, cik nu tas bija iespējams, jaunajā avīzes numurā. Priesterība ir Dieva dāvana, un priesteris ir otrs Kristus. Tādēļ svarīgi ir sakoncentrēties uz Viņu, un šajos Viņa Vissvētās Miesas un Asins svētkos pārdomāt par lielo Vissvētākā Sakramenta nozīmi. Šajā svētku dienā Baznīca aicina mūs ieklausīties fragmentā no Jāņa evaņģēlija, kur Kristus sevi atklāj kā “dzīvo maizi, kas nākusi no debesīm”. Tas ir fragments no garas sarunas, kas notika starp Jēzu un jūdiem Kapernaumas sinagogā. Jūdi tikko bija liecinieki diviem brīnumiem - Maizes pavairošanai un tam, ka Jēzus nonāca otrā Tibērijas jūras krastā, kaut arī Viņš neiekāpa laivā ar mācekļiem. Mēs varam iedomāties, cik apjukuši bija jūdi. Viņiem bija nepieciešams skaidrojums, un Jēzus viņiem skaidro, iesaistoties garā dialogā. Šo dialogu var sadalīt trīs daļās. Vispirms Jēzus apsola sevi kā dzīvības Maizi. Lai ēstu šo maizi ir nepieciešama ticība Jēzum. Lai nomierinātu jūdu satraukumu un pievērstu viņu uzmanību svarīgam vēstījumam Jēzus pat divreiz viņiem saka: “Patiesi, patiesi Es jums saku.” Aicina viņus uzmanīgi ieklausīties. To, ko Viņš vēlas atklāt, ir būtiski labi saprast. Runa ir par maizi, kuru ēdot iemantos mūžīgo dzīvi. Tā ir neizmērojami vērtīgāka par mannu tuksnesī. Tad seko otrā daļa dialogam, kur Kristus aicina nākt pie Viņa. Jāņa evaņģēlijā “nākt” parasti ir solis pirms “redzēšanas”, kas nozīmē ticēšanu. Tomēr tas, kurš nāk pie Viņa, nevar lepoties ar to, ka izdara šo soli, jo nākšana pie Kristus arī ir dāvana. Jēzus saka, ka pie Viņa nevar nākt, ja debesu Tēvs nav Tas, kurš pievelk cilvēku: žēlastība darbojas pirms cilvēka gribas. Cilvēku tiekšanās, nākšana pie Kristus ir vienlaicīgi dievišķs un cilvēcisks veikums, un tas ir pamats pestīšanai. Arī šo sarunas daļu Kristus noslēdz ar svarīgu kopsavilkumu: “ Patiesi, patiesi Es jums saku, kas tic man, tam ir mūžīgā dzīve”. Tas nozīmē, - kas ļaujas pievilkties un nāk pie Viņa, tam ir mūžīgā dzīvē. Tad seko trešā daļa, kuru pirms brīža lasījām. Jēzus jau runā par savas Miesas un Asiņu baudīšanu, bet tas izraisa jūdu pretestību. Tagad viņi jau strīdās ar Jēzu. Un arī šoreiz Jēzus vēlas, lai viņi apzinās, ka Viņa teiktais ir ļoti būtisks: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdīsiet Cilvēka Dēla Miesu un nedzersiet Viņa Asinis, jums nebūs pašiem sevī dzīves”. Jēzus pievērš viņu uzmanību tam, ko piepildīs Lielajā Piektdienā, kad Viņš atdos sevi visu. Tomēr pāri visam Kristus vēlējās atklāt, ka Viņš būs klātesošs, reāli klātesošs cilvēku vidū tik ikdienišķā lietā, kā maize, kas ir tik nepieciešama, lai dzīvotu šeit virs zemes, un tomēr tā vairs nebūs tikai maize. Pats Kungs kļūs par dienišķo barību mūsu dzīves ceļā. Viņš būs ne tikai ar mums, bet arī mūsos, lai mēs “daudzie kļūtu viena miesa”. Tā ir tā neizmērojami vērtīgā dāvana, kuru Kristus mums dāvā. Viņa Miesa un Asinis, dievišķā barība, Euharistija, kurā mēs, tik dažādie, sanākam, lai būtu vienoti Kristū. To, cik tas ir svarīgi, mums apliecina tas, ka Kristus četrreiz savas runas laikā aicina mūs sakoncentrēties uz šo noslēpumu. Četrreiz Viņš saka: “Patiesi, patiesi Es jums saku”. Bet mēs? Vai mēs, kas svinam šo noslēpumu, kas tik bieži pieņemam šo dzīvības un dzīvo Maizi, - vai apzināmies, ka tā mūs veido par vienu Miesu? Patiesībā Euharistija ir tā, kas mūs vieno arī tad, kad ne līdz galam mēs esam vienoti savā starpā. Tā mūs vieno arī tad, kad šeit, baznīcā, pie altāra mēs neesam vienoti. Viņa upuris no tā necieš, bet ciešam mēs, jo mūsos nav tās saskaņas, par kuru lūdzās Kristus Pēdējo Vakariņu laikā. Kristus sevi upurēja reizi par visām reizēm, lai būtu mūsu dienišķā barība. Svinot šodien Kristus Miesas un Asins svētkus, ir vērts pārdomāt vispirms par mūsu ticību reālai Kristus klātbūtnei Vissvētākajā Sakramentā. Ir vērts pajautāt sev, vai ļaujam debesu Tēvam sevi pievilkt un ko es no savas puses varētu darīt, lai mēs, tik dažādie, Euharistijā būtu pilnīgi vienoti, būtu viens, lai Kristus upuris katrā no mums būtu pilnīgs. Šodien lūgsim, lai Kristus mūs visus - tos, kas upurējam, un tos, kas upurī piedalāmies, - barojot ar savu Miesu un Asinīm, pavairotu mūsu ticību Viņa reālai klātbūtnei Vissvētākajā Sakramentā. Lai Viņš palīdz ikvienam no mums šajā ticībā patiesi dzīvot un žēlastības stiprinātiem veidot vienu miesu. Amen." 
| 
