Mīļie brāļi un māsas! XXIX Pasaules slimnieku dienas svinības, kas notiks 11. februārī, Lurdas Dievmātes piemiņas dienā, ir atbilstošs brīdis, lai pievērstu īpašu uzmanību slimajiem un tiem, kas par viņiem rūpējas gan viņu aprūpei paredzētajās vietās, gan ģimenes lokā vai kopienās. Mūsu domas ir īpaši pievērstas tiem, kuri visā pasaulē cieš no koronavīrusa pandēmijas sekām. Visiem, īpaši nabadzīgākajiem un atstumtajiem, es apliecinu savu garīgo tuvību, Baznīcas gādību un mīlestību. 1. Šīs dienas temats iedvesmu smeļas evaņģēlija fragmentā, kurā Jēzus kritizē to cilvēku liekulību, kuri runā, bet nedara (sal. Mt 23,1–12). Kad ticība pārvēršas tukšā retorikā, neiesaistoties otra cilvēka vēsturē un vajadzībās, tad nav saiknes starp apliecināto ticību un reālo dzīvi. Tas ir nopietns drauds. Tāpēc Jēzus izmanto bargus vārdus, lai brīdinātu par iekrišanu sevis pielūgšanas maldos, un saka: “Viens ir jūsu Mācītājs, bet jūs visi esat brāļi” (23,8). Jēzus kritika tiem, kas “runā un nedara” (23,3) vienmēr ir pestījoša un domāta katram, jo neviens nav pasargāts no liekulības ļaunuma, ļoti nopietna ļaunuma, kas neļauj mums augt kā viena Tēva bērniem, kas aicināti dzīvot vispārējā (universālā) brālībā. Saskaroties ar brāļu un māsu vajadzībām, Jēzus parāda piemēru rīcībai, kas ir pilnīgi pretēja liekulībai. Piedāvā apstāties, uzklausīt, izveidot tiešas un personiskas attiecības ar otru cilvēku, sajust pret viņu empātiju un līdzjūtību, iesaistīties viņa ciešanās tik lielā mērā, lai kalpojot varētu rūpēties par viņu (sal. Lk 10,30–35). 2. Slimības pieredze ļauj piedzīvot mūsu bezpalīdzību un vienlaicīgi iedzimtu nepieciešamību pēc otra cilvēka. Vēl skaidrāks kļūst fakts, ka mēs esam radība un skaidri apzināmies savu atkarību no Dieva. Kad mēs esam slimi, nedroši, baiļpilni un dažreiz izmisums caurstrāvo mūsu prātus un sirdis. Mēs esam bezspēcības situācijā, jo mūsu veselība nav atkarīga no mūsu spējām vai “rūpēm” (sal. Mt 6,27). Slimība liek vaicāt par jēgu un ticībā vērsties pie Dieva: jautājums, kas meklē jaunu jēgu un jaunu eksistences virzienu, ne vienmēr rod atbildi. Šajos grūtajos meklējumos mūsu draugi un radinieki ne vienmēr var mums palīdzēt. Bībeles Ījaba persona šajā ziņā ir simboliska. Viņa sieva un draugi nevar viņu pavadīt nelaimē, gluži pretēji, apsūdz viņu, pavairojot viņa vientulību un apjukumu. Ījabs nonāk pamestības un nesaprašanas stāvoklī. Bet tieši šis ārkārtīgais trauslums, noraidot ikvienu liekulību un izvēloties Dieva priekšā godīguma ceļu, panāk, ka viņa uzstājīgais sauciens sasniedz Dievu, kurš beidzot atbild, paverot viņam jaunu perspektīvu. Apstiprina, ka viņa ciešanas nav nedz pārmetums, nedz sods, kā arī neliecina par attālināšanos no Dieva vai Viņa vienaldzību. Tādā veidā no Ījaba ievainotās un sadziedētās sirds izplūst dzīvinošais un aizkustinošais apgalvojums Kungam: “Līdz šim es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi” (Īj 42,5). 3. Slimībai vienmēr ir seja, un tā nav tikai viena: tai ir katra slimnieka un slimnieces seja, ieskaitot tos cilvēkus, kuri jūtas ignorēti, ir sociālās netaisnības upuri, kas viņiem liedz pamattiesības (sal. Fratelli tutti, 22). Pašreizējā pandēmija ir atklājusi daudzas nepilnības veselības aprūpes sistēmās un nepilnības palīdzībā slimniekiem. Gados vecākiem cilvēkiem, vājākajiem un neaizsargātākajiem ne vienmēr ir pieejama aprūpe, un tas ne vienmēr tiek darīts taisnīgi. Tas ir atkarīgs no politiskiem lēmumiem, kā tiek pārvaldīti resursi un atbildīgus amatus ieņemošu cilvēku nesavtības. Līdzekļu ieguldīšana slimnieku ārstēšanā un aprūpē ir prioritāte, kas saistīta ar principu, ka veselība ir kopīgā labuma pamats. Vienlaicīgi pandēmija atklāja veselības aprūpes speciālistu, brīvprātīgo darbinieku un darbinieču, priesteru, konsekrēto personu centību un dāsnumu, kuri profesionāli, upurgatavi, ar atbildības izjūtu un tuvākmīlestību aprūpēja, mierināja un kalpoja daudziem slimiem cilvēkiem un viņu ģimenēm. Tas ir kluss vīriešu un sieviešu pulks, kuri nolēma paskatīties uz šīm sejām, rūpējoties par pacientu brūcēm, kurus viņi izjuta kā tuviniekus, jo pieder kopējai cilvēku ģimenei. Tuvība patiesi ir vērtīgs balzams, kas sniedz atbalstu un mierinājumu tiem, kuri cieš no slimībām. Kā kristieši mēs piedzīvojam tuvību, kas ir Jēzus Kristus, Labā Samarieša, mīlestības izpausme, kas ar līdzjūtību kļuva tuvs visiem grēka ievainotajiem cilvēkiem. Vienoti ar Viņu caur Svētā Gara darbību mēs esam aicināti būt žēlsirdīgi kā Tēvs, īpaši mīlētu mūsu brāļus, kas ir slimi, vāji un cieš (sal. Jņ 13,34–35). Mēs šo tuvību piedzīvojam ne tikai personīgi, bet arī kopienas formā. Brālīgā mīlestība Kristū veido kopienu, kas spēj dziedēt, nevienu nepamet, iekļauj un vispirms pieņem vājākos. Šajā sakarā es vēlētos atgādināt brālīgas solidaritātes nozīmi, kas konkrēti izpaužas kalpošanā un var iegūt dažādas formas, kas visas ir orientētas uz mūsu tuvākā atbalstīšanu. “Kalpot nozīmē rūpēties par vājākajām personām mūsu ģimenēs, mūsu sabiedrībā, mūsu tautā "(homīlija Revolūcijas laukumā Havannā, 2015. gada 20. septembris). Šajā iesaistoties, ikviens var “nolikt malā savus plānus, cerības, vēlmes būt visvarenam, saskaroties ar vājāko konkrēto skatienu. [..] Kalpotājs vienmēr skatās brāļa sejā, pieskaras viņa ķermenim, jūt viņa tuvumu un dažos gadījumos pat “pacieš” to un rūpējas par brāļa izaugsmi. Tāpēc kalpošana nekad nav ideoloģiska, jo tā nekalpo idejām, bet personām” (skat. turpat). 4. Labai terapijai izšķirošs ir attiecību aspekts, pateicoties tam var būt holistiska pieeja slimniekam. Šī aspekta novērtēšana palīdz arī ārstiem, medmāsām, speciālistiem un brīvprātīgajiem, lai rūpētos par cietējiem, lai pavadītu viņus dziedināšanas procesā, pateicoties savstarpējām attiecībām, kuru pamatā ir uzticēšanās (sal. Jaunā Veselības aprūpes darbinieku harta [2016], 4). Tāpēc runa ir par pakta izveidošanu starp cilvēkiem, kuriem nepieciešama aprūpe, un tiem, kas par viņiem rūpējas; pakta, kas, balstoties uz savstarpēju uzticību un cieņu, godīgumu un gatavību, pārvarētu visas aizsardzības barjeras, centrā noliktu pacienta cieņu, aizsargātu veselības aprūpes darbinieku profesionalitāti un saglabātu labas attiecības ar pacientu ģimenēm. Tieši šīs attiecības slimu cilvēku neizsmeļamu motivācijas avotu un spēku rod Kristus mīlestībā, par ko liecina tūkstošgadīga vīriešu un sieviešu liecība, kas, kalpojot slimajiem, kļuva par svētajiem. No Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpuma izriet tā mīlestība, kura var dāvāt pilnīgu izpratni gan par pacienta situāciju, gan par to, kas par viņu rūpējas. Evaņģēlijs par to daudzkārt liecina, norādot, ka dziedināšanu paveica Jēzus, tie nekad nav maģisko žestu, bet gan vienmēr personu sastapšanās vai attiecību augļi, kuros Dieva dāvana, Jēzus dāvāta, atbilst saņēmēja ticībai, to apliecina Jēzus bieži izteiktie vārdi: “Tava ticība tevi ir izglābusi.” 5. Dārgie brāļi un māsas, mīlestības bauslis, kuru Jēzus atstāja saviem mācekļiem, rod konkrētu izpausmi arī attiecībās ar slimajiem. Sabiedrība ir cilvēciskāka, ja tā var vairāk parūpēties par saviem vājākajiem un cietušajiem locekļiem, un spēs to darīt efektīvi un brālīgas mīlestības mudināta. Centīsimies sasniegt šo mērķi un darīsim visu, lai neviens nepaliktu viens, lai neviens nejustos atstumts vai pamests. Es uzticu visus slimos, veselības aprūpes darbiniekus un tos kas rūpējas par cietējiem, Marijai, žēlsirdības un slimnieku veselības Mātei. Lai no Lurdas grotas un visām neskaitāmajām Viņas godam veltītajām svētnīcām visā pasaulē mūsu ticība un cerība Marija atbalsta un palīdz mums rūpēties vienam par otru brālīgā mīlestībā. Visiem un katram no jums no sirds es dodu Dieva svētību. Romā, Sv. Jāņa Laterāna bazilikā, 2020. gada 22. novembrī, Jēzus Kristus, Vispasaules Karaļa, svētkos Francisks Foto: Vatican Media |
