“Neviens no mums nedzīvo sev un nemirst sev. Ja mēs dzīvojam, tad dzīvojam Kungam, ja mirstam, tad mirstam Kungam” (Rom 14, 7). Šie apustuļa Pāvila vārdi ir attiecināmi uz visiem cilvēkiem, bet jo sevišķi uz priesteri, kurš savu dzīvi veltījis Kungam un arī nāvē ieiet vienotībā ar Kungu. Priestera Gata dzīve aprāvās, kā mēs sakām, pusmūžā. Šķiet, varēja vēl ilgi dzīvot un kalpot Dievam un cilvēkiem. Gata dzīve bija pilna ar meklējumiem. Sākotnēji - ar meklējumiem pēc Dieva, jo tā sanāca, ka padomju gados viņam, līdzīgi kā daudziem citiem, nebija iespēja saņemt kristības sakramentu bērnībā. Kristību viņš saņēma 18 gadu vecumā un drīzumā iestājās Garīgajā seminārā, kur atkal meklēja atbildi par savu aicinājumu. Vēlāk, jau kļuvis par priesteri, meklēja veidus, kā sludināt un kalpot cilvēkiem, un tas viņu sasaistīja ar Neatkarīgo Maltas Bruņinieku ordeni, kur viņš kļuva par kapelānu. Savā priestera kalpojumā pr. Gatis vienmēr centās atrast veidus, kā kalpot cilvēkiem, sniedzot viņiem sakramentus, dažreiz arī ne visai parastā veidā. Vēlāk sekoja meklējumi arī mākslas jomā, lai piesaistītu māksliniekus. Gleznošanu viņš mācīja arī cietumniekiem cietumā, kur bija kapelāns. Rakstīja dzeju, un, kā mēs zinām, slavenākais viņa darbs ir oriģināloperas “Suitu sāga” librets. Viņa Dzīvē bija arī pārbaudījumi: bērnībā viņš palika viens kopā ar mammu, kura viņu uzaudzināja un kura, pateicoties Gatim, kļuva katoliete, un kura dzīves nogali pavadīja ar Rožukroni rokās, sevišķi lūdzoties par priesteriem. Pārbaudījums bija slimības, par ko maz kurš zināja, līdz beidzot viņu pievarēja vīruss, kas visu pasauli ir ievedis lielā sajukumā. Taču, neskatoties uz to visu, pr. Gatis bija ļoti omulīgs un jautrs cilvēks, - tik ļoti, ka viņa mamma nevarēja noticēt, ka viņš būs priesteris. Viņa rakstīja: “Es padomāju, vai tāds smējējs un joku plēsējs var būt priesteris. Taču izrādījās, ka priecīgie Dievam ir mīļi.” Domāju, daudziem atmiņā paliks pr. Gata aizrautīgie smiekli. Varētu vēl uzskaitīt Gata veikumus, bet tas lai paliek mūsu katra atmiņā, ar ko viņš katram ir pakalpojis, un lai ir Dieva ziņā, kurš, mēs paļaujamies, ir viņam žēlsirdīgs un labvēlīgs. Evaņģēlijā lasījām, ka Jēzus raudāja pie sava drauga Lācara kapa. Tas vēlreiz apliecina viņa cilvēcisko dabu. Kristum nebija svešas sēras un šķiršanās sāpes. No evaņģēlija mēs uzzinām tikai par šo gadījumu. Taču šajā, sv. Jāzepa gadā, mēs varam domāt, ka Viņš piedzīvoja sēras un šķiršanās sāpes arī, atvadoties no sava audžutēva. Mums, priesteriem, kuri esam stāvējuši pie tik daudzu cilvēku zārkiem un kapiem, dažkārt varbūt ir grūti piedzīvot to, ko piedzīvo tuvinieki, kuru ģimenes locekļus pavadām pēdējā gaitā. Tomēr, no pieredzes mēs zinām, ka tad, kad nāve ienāk mūsu pašu ģimenē, šīs sāpes un skumjas ieduras mūsu sirdīs. Domāju un arī zinu, ka pr. Gata aiziešana, tik negaidīta, tik ātra, ir atstājusi sāpi mūsu visu sirdīs, pat ja to ne vienmēr var redzēt uz āru. Jēzus pie Lācara kapa bija satraukts un garā saviļņots. Tas, ko Jānis saka, nozīmē, ka Kristus iekšēji pārdzīvoja to, ko pārdzīvo ikviens, kas šķiras no tā, kuram bija nozīmīga vieta viņa sirdī un dzīvē. Sastopoties ar Lācara nāvi, Kristus - Dzīvība kaut kādā ziņā sastopas arī ar savu personīgo nāvi. Tādēļ Viņš ir garā saviļņots, tādēļ var teikt, ka nodreb Viņa iekšas. Tas, kas notiek Kristū, ir gandrīz neizturams cilvēkam. Kristus, būdams pie Lācara kapa, it kā uzsāk savu ceļu uz kapu. Kaut ko līdzīgu piedzīvojām arī mēs, saņemot ziņu par Gata nāvi, un varbūt pat ne tikai piedzīvojām, bet vēl aizvien izdzīvojam. Vai, saņemot ziņu par pr. Gati, neviens neiedomājāmies par mūsu pašu nomiršanu? Dzīvojot šajā Lieldienu oktāvas laikā, neskatoties uz visām sērām, pacentīsimies uzmodināt sevī cerību un paļāvību, ka Dievs caur nāvi priesteri Gati ieved dzīvībā. Ticība uz augšāmcelšanos balstās tieši tajā, - ka Tas, kurš dāvāja šīszemes dzīvību, mīlēja pr. Gati un mīl ikvienu no mums, un Viņš neļaus pazust nekurienē tiem, kurus mīl. Tā nav tāda dzīvība, kuru atguva Lācars, kuram vēlreiz nācās mirt. Mūsu cerības un paļāvības pamats ir Kristus augšāmcelšanās, kurš vairs nemirst, bet dzīvo mūžīgi, jo ir Tēva mīļotais Dēls. Pavadot pēdējā gaitā Gati, mums palicējiem, neskatoties uz mūsu kārtu, tas ir atbilstošs brīdis nopietnāk un dziļāk palūkoties uz mūsu dzīvi un aicinājumu. Spāņiem ir teiciens, ka mirušie atver acis dzīvajiem. Sastapšanās ar nāvi vienmēr ir labs brīdis, lai ieietu dziļākās pārdomās, jo, lai iegūtu plašāku skatienu uz cilvēka dzīvi, uz to ir jāpalūkojas no dažādiem skatu punktiem. Citādāk redzam mūsu dzīvi, kad esam veseli, citādāk, kad esam smagi slimi. Citādāk skatāmies uz dzīvi, kad tā rit pārticībā, un citādāk, kad esam trūkumā. Citādāk, kad esam brīvi, un citādāk, kad sastopamies ar ierobežojumiem. Citādāk - jaunībā un citādāk - vecumā. Tomēr daudz intensīvāk novērtējam un skatāmies uz dzīvi tad, kad esam saskarsmē ar nāvi. Šai Svētajā Misē sērosim par pr. Gata aiziešanu, taču vienlaicīgi pateiksimies Dievam, ka viņš bija ar mums un katram no mums kaut ko ir devis. Lūgsim, lai labais Dievs apveltī savu kalpu ar mūžīgo dzīvi un ļauj viņam kalpot no mūžības mums visiem, visām draudzēm, kur viņš bija kalpojis savā šīszemes dzīves laikā, visai Baznīcai Latvijā. Lai viņš izlūdz no Dieva arī kādu aicinājumu tam, kurš varētu kalpot viņa vietā. Un arī mēs paši pieņemsim šo pr. Gata aiziešanu kā pamudinājumu vēl intensīvākai lūgšanai par aicinājumiem uz garīgo kārtu mūsu diecēzē un Baznīcā. Mūžīgo mieru dod viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam! 
|
