Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Mīlestības tikums II
12.05.2021 pl. 15:17

Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins

Turpinot pārdomas par Mīlestības tikumu, mēs varam par izejas punktu ņemt Mīlestības bausli, kurš pavēl mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Tas atklāj, ka mīlēt tuvāko varam, patiesi iemīlot sevi. Arī tā ir tikuma prasība, jo ikviens cilvēks pats sevi pazīst vislabāk. Paša labumu un bēdas izjūtam vislabāk, un tā katram jāveicina sava pilnība.

Sevis mīlestība

Sevis mīlēšana nav egoistiska mīlestība. Tā nav patmīla. Cilvēkam jāmīl sevi kā Dieva radījumu, kā Dieva bērnu un mūžīgās svētlaimes mantinieku. Tā ir mīlestība, ar kādu Dievs mūs mīl. Vispirms tas attiecas uz mūsu dvēseli. Sevis mīlestībā vispirms ir svarīgi rūpēties par savu dvēseli. Šī mīlestība ir būtiska, un tajā ir jāpilnveidojas ar Dieva žēlastības palīdzību. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mums visiem spēkiem jāvairās un jālūdz Dieva palīdzība, lai nepieļautu nāvīgu grēku. Rūpēs par dvēseli ir jācenšas izvairīties no ikvienas iespējas sagrēkot. Grēks ir vislielākais dvēseles ienaidnieks. Domāju, ka jau šeit ir atbilstoši pieminēt Kristus vārdus Mateja evaņģēlijā: “Jo, ko tas līdzēs cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu. Ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” (Mt 16,26)

Savas miesas mīlestība

Apustulis Pāvils raksta: “Jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!” (1Kor 6,20) Miesa jāmīl ar pārdabisku mīlestību. Tos pašus iemeslus, uz kuriem balstās dvēseles mīlestība, var attiecināt arī uz miesas mīlestību. Miesa ir dvēseles mājoklis, darbarīks kalpošanā Dievam un svēttapšanas darbā. Dvēsele ir atkarīga no miesas savā darbībā. Sakramenti svētdara dvēseli, taču arī miesa zināmā mērā piedalās šai svēttapšanā. Patiesa mīlestība nepieļaus mīkstčaulību, ne arī padošanos kaislībai, bet centīsies padarīt miesu par padevīgu darbarīku dvēselei, kas mīl Dievu un tuvāko. Kādi ir pienākumi, kas saistīti ar patiesu savas miesas mīlestību? Mums jārūpējas par savu nervu sistēmu, psihisko un fizisko veselību. Jārūpējas par savu veselību tā, lai mēs būtu Dieva rīcībā ne tikai sevis paša dēļ, bet arī tuvāko labumam. Tāpat mums jāizrāda rūpes par savu dzīvību, tādēļ visam, kas apdraud dzīvību vai kad riskējam ar to, ir jābūt dziļi pārdomātam un vienmēr sev jājautā, kādu vērtību gribam izcīnīt un ielikt pretējā svaru kausā.

Rūpes par laicīgiem labumiem

Laicīgos labumus var mīlēt ar kristīgu mīlestību. Dievs vēlas, lai mēs tos saņemtu no Viņa rokām un ar to palīdzību pildītu savus pienākumus gan savā, gan savu tuvāko labā. Tas nozīmē uzskatīt, ka laicīgie labumi pieder ne tikai mums, tie ir ne tikai mūsu īpašums, bet kalpo arī kopējam labumam, nes labumu citiem cilvēkiem.

Tuvākmīlestība ir visbiežāk sastopamais mīlestības veids. Tajā izpaužas gods un mīlestība, kādu sagaidām no citiem cilvēkiem un kāda mums jāparāda viņiem. Arī tuvākos, tāpat kā sevi, vispirms ir jāmīl Dieva mīlestības dēļ. Dieva mīlestība rada tuvākmīlestību un tuvākmīlestība uztur Dieva mīlestību. Šīs abas mīlestības ir divi dvēseles spārni. Divi viena prāta darbi, divas liesmas no vienas uguns, divi strauti no viena avota. Pats Kristus norāda, ka ar tuvākmīlestību jākļūst līdzīgam Dievam. Tā ir sekošana Kristum, tas ir Viņa jaunais bauslis: “Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis.” (Jņ 15,12) Visi svētie ir kļuvuši līdzīgi Pestītājam ar neizsmeļamu un varonīgu tuvākmīlestību. Ik dienas ir jāpārvar daudz un lielas grūtības, līdz mīlestība uz tuvāko pilnveidotos.

Tuvākmīlestība

Tāpat kā sevis mīlestība izpaužas rūpēs par dvēseli, miesu un laicīgiem labumiem, tā arī tuvākmīlestība izpaužas šajās rūpēs par tuvāko. Tādu tuvākmīlestību labi atklāj žēlsirdības darbi tuvākā miesai un dvēselei. Žēlsirdības darbi tuvākā miesai ir: paēdināt izsalkušos; padzirdināt izslāpušos; apģērbt kailos; uzņemt svešiniekus savās mājās; apmeklēt cietumniekus; apraudzīt slimos un apbedīt mirušos. Žēlsirdības darbi tuvākā dvēselei ir: vest grēciniekus uz labu ceļu; pamācīt nemācītos; dot labu piemēru šaubīgajiem; iepriecināt noskumušos; pacietīgi panest netaisnības; labprāt piedot tiem, kas ir nodarījuši pāri; lūgt Dievu par dzīviem un mirušiem.

Visvairāk pazīstamā tuvākmīlestības forma ir līdzcietība. Šī forma, šķiet, ir viena no visvieglāk izpildāmajām, jo tad, kad tuvākais ir nonācis trūkumā, nelaimē, ciešanās, mēs esam spējīgāki vai gatavāki viņam palīdzēt. Savu iespēju robežās iesaistāmies, lai palīdzētu tuvākajam. Tāpat līdzcietību jeb līdzjūtību parādām, kad līdzcilvēks zaudē savu tuvinieku.

Tuvākmīlestība izpaužas arī domās. Jācenšas ar labvēlību domāt par savu tuvāko, uz ko jāskatās kā uz brāli vai māsu, kā uz Kristus brāli vai māsu, kā uz Dieva bērnu un lielu Dieva mākslas darbu, kā uz trauku, kas nes Dieva godu. Jāizrāda labvēlība. Jācenšas novērot, kas otram patīk, un to darīt, bet nedarīt to, kas otru sāpina. Jācenšas lūgties par otru, domās jāsvētī, jāpriecājas par otra panākumiem.

Pārkāpumi pret tuvākmīlestību

Visvairāk tuvākmīlestības bausli pārkāpjam vārdos. Mēles grēki ir visbiežāk sastopamie. Taču patiesa tuvākmīlestība nerunā par otra kļūdām pat tad, kad to var izdarīt bez grēka. Askētiskais rakstnieks Fābers saka, ka jāslavē otrs par labo pat tad, kad pie šī labā piejaucas kādas nepilnības. Mīlestība ir vērīga un smalkjūtīga. Bieži iesācēji garīgajā dzīvē ir asi pret citiem, bet, kad tie gūst uzvaru pār savu egoismu, viņi kļūst maigi un labvēlīgi. Fābers saka, ka labvēlīgi vārdi ir kā skaista mūzika. Jābūt gatavam iet caur uguni un ūdeni, lai tikai iegūtu tiesības un izdevību runāt labvēlīgus vārdus. Mūsu runā jāizpaužas cieņai un labvēlībai pret otru cilvēku. Jācenšas dalīties ar otru cilvēku priekos un bēdās. Ar nevainīgiem jokiem jācenšas mazināt otra cilvēka bēdas. Mūsu runa nedrīkst būt bez laipnības, bet nedrīkst pārvērsties par glaimiem. Mīlestība izvairās darīt otram ļaunu.

"Nāc", Nr.119
Foto: Jamez Picard/Unsplash.com