Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Mieram tuvu

Lūk, vīri, kas, dzīvojot miesā, ar savām asinīm stiprināja Baznīcu
29.06.2021 pl. 13:11

Priesteris Krišjānis Dambergs OFMCap

Priestera komentārs sv. apustuļu Pētera un Pāvila svētkos 29.06.2021.

Šīsdienas svētki parāda, ka mums ir vajadzīgs Pēteris. Lai saprastu Baznīcu, lai saprastu, ko daru Baznīcā, ir jāsaprot svētais Pēteris. Man personiski apustuļa Pētera un mūsdienu Pētera – pāvesta – raksturojums saistās ar Ganu, cilvēku Zvejnieku, Kunga un Baznīcas kopienas kalpu.

 Pēteris, kas bija spēcīgs un drosmīgs Galilejas zvejnieks, pieredzēja ļoti svarīgus atgriešanās momentus savā dzīvē. Kristus aicināja šo zvejnieku kļūt par cilvēku zvejnieku, un apustulis tam piekrita, pametot savus tīklus. Kad Kungs mācīja apustuļus un vienatnē pārbaudīja viņu ticību, Pēteris kā pirmais to droši un nelokāmi apliecināja: “Tu esi Kristus.” Kopš Dāvida laika, jau tūkstoš gadu ebreji bija gaidījuši Mesiju, un nu kāds zvejnieks to skaidri pateica. Tūlīt sekoja apsolījums Pēterim, bet arī smags aizrādījums viņam – par to, ka viņš neizprot, ko tad Kungs vēlas pateikt, kas ir patiesais Mesijas aicinājums. Pēteris piedzīvoja to, kā viņš noliedz Kristu, piedzīvoja grēku un nāvi, lai arī nedaudz pirms tam bija svinīgi apsolījis, ka nekad Kungu neatstās un kopā ar Viņu ies līdz nāvei. Augšāmceltais Kungs apgaismoja apustuļus un Pētera prātu un dāvāja viņiem savu Garu un varu piedot grēkus. Apustuļa Pētera, pāvesta un bīskapa, loma ir zvejot cilvēkus un ievest tos Baznīcas kopienā, kā mēs to atklājam Vasarsvētku dienā.

Mums ir vajadzīgs arī Pāvils. Svētā apustuļa Pāvila harisma ir Vārda sludināšana tur, kur neviens to nav darījis. Pāvils, sākumā saukts par Saulu, pirms sastapšanās ar augšāmcelto Kungu sevi raksturo kā ļoti dedzīgu tēvu tradīcijas aizstāvi un kristiešu kopienas vajātāju. Pāvilam, kas salīdzinājumā ar mazāk izglītotajiem zvejniekiem ļoti labi zināja tradīciju, likumus, ebreju vēsturi un apsolījumus, bija ne tikai pārprasts pienākums, bet svēta dedzība vajāt savus tautas līdzbrāļus, kuri bija pievērsušies Kristum, jo viņš tos uzskatīja par apkarojamiem atkritējiem. Augšāmceltais, godībā iegājušais Kungs nevarēja palikt vienaldzīgs pret to, ko darīja Pāvils. Pats apustulis saka – Dievs mani izredzēja jau no mātes miesām un paaicināja ar savu žēlastību, [Viņam] labpatika atklāt savu Dēlu manī. Tautu apustulim vajadzēja nokrist no “sava zirga”, pavadīt laiku tumsā un pārdomās, un tikai tad viņš varēja pieņemt Kristību un ticību, kuru sludināja Baznīcas kopiena. Kungs apgaismoja Pāvila prātu, sirdi un dvēseli, tā ka viņš ātri kļuva par Kristus sludinātāju un aizstāvi. Vai tāpat nav arī mūsu dzīvē? Kamēr nepiedzīvojam smagus pārbaudījumu vai pat nenoliedzam Kungu, domājam, ka esam taču labi cilvēki vai pat krietni kristieši...
Kunga Vārda stiprināti un pamācīti, būsim Viņa mācekļi!

Mieramtuvu.lv