Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Laiks ir mīlestība!
21.07.2021 pl. 11:51
Šodien ļoti daudzi cilvēki sūdzas par laika trūkumu. Mēs esam ļoti aizņemti darbā, mums jārisina neskaitāmas problēmas un ģimenēs vienkārši pietrūkst laika satikties un būt kopā. Mūsdienās vieta, kuru saucam par mājām, ir kļuvusi līdzīga viesnīcai, kurā uz brīdi iegriežamies. Mājinieki savā starpā, protams, sazinās, bet viņiem nav laika izdzīvot kopābūšanas prieku!

Ģimenes saišu stiprināšanai var palīdzēt kopīgs galds un kopīgas ēdienreizes, kuru nolūks nav tikai garšīgi paēst, bet savstarpēji izrādīt mīlestību un stiprināt saites.

Nesen WhatsApp vietnē man kāds atsūtīja fotogrāfiju ar šādiem vārdiem: „Dzīve ir līdzīga kafijai tasē – citreiz salda, citreiz nē... Taču pats galvenais dzīvē nav kafijas garša, bet gan tas, ar ko tu to dzer...” Tā ir svarīga atziņa, ka galvenais kvalitatīvi pavadītā laika nosacījums ir tuvība, kas ir cieši saistīta ar nedalītu uzmanību. Var dzīvot zem viena jumta un nemaz nesatikties, neparunāt, neizrādīt uzmanību, neinteresēties vienam par otru. Nereti cilvēki redz viens otru katru dienu, atrodas vienā telpā, būdami viens otra tuvumā, bet vispār nesarunājas un nesatiekas. Var dzīvot laulībā, ģimenē, kopienā un tomēr justies ļoti vientuļam.

Kvalitatīvas sarunas

Dieva kalps kardināls Stefans Višiņskis ir teicis: „Cilvēki saka: „Laiks ir nauda”, bet es jums saku: „Laiks ir mīlestība.”” Patiesi, mīlestībai ir nepieciešams laiks – laiks, kurā mēs esam pieejami, atvērti un nesavtīgi, laiks, kurā citas lietas tiek atstātas otrajā plānā, lai visu savu uzmanību nedalīti pievērstu tuvākajam. Būtībā laiks ir mērinstruments, kas palīdz saprast, ko tad mēs patiesībā mīlam. Kam mēs vairāk veltām laiku, to arī vairāk mīlam.

Šodien mēs esam tik ļoti ierauti steigas virpulī un aizņemti ar dažādu problēmu risināšanu, ka nespējam sadzirdēt otru. Mums nav laika to darīt, jo jānodarbojas ar citām lietām. Tādēļ ir svarīgi ikdienas pienākumu gūzmā ieplānot kaut vai kopīgu kafijas vai tējas pauzi – bez bērniem, tikai divatā. Un arī bez televizora, bez planšetdatora, bez avīžu lasīšanas, bez runāšanas pa tālruni. Ieplānojiet laiku, kas pieder vienīgi jums, lai jūs ar nedalītu uzmanību varētu ieklausīties viens otrā un dalīties savās domās, jūtās, vēlmēs! Ja vīrs un sieva diennakts laikā nespēj veltīt viens otram kaut dažus mirkļus, tad nav brīnums, ka laulība nonāk strupceļā.

Šajā sakarā pāvests Francisks aicina ikvienu atbildēt uz dažiem viņa uzdotajiem jautājumiem: „Vai tev, vīrs, ir laiks ieklausīties savā sievā? Vai tev, sieva, ir laiks uzklausīt savu vīru? Vai jums, vecāki, ir laiks, ko „zaudēt” savu bērnu labā, lai viņus uzklausītu? Vai jums ir laiks uzklausīt savus vecvecākus vai citus sirmgalvjus?” Kāds varētu iebilst, ka vecie ļaudis taču runā vienu un to pašu un līdz ar to ir garlaicīgi. Tomēr arī viņiem ir vajadzīgs, lai kāds tos uzklausītu. Neaizmirsīsim to, ka patiesa miera pamatā ir tieši šī spēja klausīties.

Kvalitatīvas aktivitātes

Kvalitatīvas nodarbes var būt jebkas morāli labs, par ko interesējas viens vai abi laulātie draugi. Svarīgāk ir nevis tas, ko viņi dara, bet gan – kādēļ viņi to dara. Šādas aktivitātes mērķis ir kaut ko piedzīvot kopā, lai nonāktu pie atziņas, ka esmu otram svarīgs un esmu mīlestības vērts. Izvēlētā aktivitāte ir arī līdzeklis kopības sajūtas radīšanai. Te uzsvars tiek likts uz kopā būšanu, darbošanos kopā, nedalītas uzmanības veltīšanu otram. Taču pats svarīgākais ir tas, ka mēs vēlamies otram veltīt savu laiku un uzmanību.

Kāds pāris reiz man stāstīja, ka pēc septiņiem laulībā nodzīvotiem gadiem, piedzīvojot nopietnu attiecību krīzi, viņi iestājās deju kolektīvā. Kopīgie mēģinājumi un uzstāšanās viņus satuvināja un atjaunoja mīlestību. Ieviest laulības dzīvē jaunus rituālus nekad nav par vēlu. Ja attiecības laulībā ir labas, tad tas nenozīmē, ka tās nevarētu būt vēl labākas, bet, ja tās ir neitrālas, varbūt pat šķietami bezcerīgas, tad tomēr var kļūt labākas. Īsts draugs taču ir tas, ar kuru pavadot kopā laiku, tu pats kļūsti labāks!

Lūk, kāds vērtīgs padoms: palūdziet savam dzīvesbiedram sarakstu ar dažām aktivitātēm, kurās viņš/viņa labprāt iesaistītos kopā ar tevi.

Nedalīta uzmanība

Laiku jāmācās plānot, lai pašaizliedzīgi to pavadītu kopā ar bērniem. Ģimenei ir vajadzīgs laiks, lai mācītos svarīgākos notikumus piepildīt ar dziļāku saturu, lai mācītos labāk sazināties un klausīties. Tas ir laiks, kas jāpavada tā, lai būtu interesanti nevis vecākiem, bet gan bērniem. Vecākiem jāsaprot, ka ģimene ir vieta, kur notiek cīņa par bērna tagadni un arī nākotni. Daudziem tas šķiet mazsvarīgi, taču no apgalvojuma: „Man bija labs vai slikts tētis” ir daudz kas atkarīgs turpmākajā dzīvē. ASV tika veikta aptauja par jauniešu nonākšanu atkarībās (alkohola, narkotiku, azartspēļu, seksa). Starp bērniem, kurus audzināja vientuļā māte, atkarībās bija nonākuši 32% jauniešu, savukārt starp tiem, kuri sacīja, ka viņiem bija slikts tēvs, atkarībās nonāca 60% aptaujāto.

Grāmatā „Ir vērts būt tēvam” Jaceks Puļikovskis stāsta par kādu vīrieti, kurš pēc sava tēva nāves ielūkojās viņa dienasgrāmatās. Viņš gribēja atrast, ko viņa tēvs bija ierakstījis par vienu neaizmirstamu dienu, kad viņi divatā bija aizgājuši makšķerēt. Visu dienu viņi bija kopā – tikai viņš un tētis. Tā diena lielā mērā bija pozitīvi ietekmējusi visu viņa dzīvi, atjaunojot attiecības ar tēvu. Kad viņš bija atradis vajadzīgo dienasgrāmatu, izlasīja īsu ierakstu: „Šodien es biju ar dēlu makšķerēt. Pilnīgi pazaudēts laiks.” Jā, vecākiem var šķist, ka tas ir zaudēts laiks, taču bērniem tas var būt svarīgs un nozīmīgs brīdis. Kopā pavadīt laiku ar bērnu nozīmē veltīt viņam nedalītu uzmanību. Tas savukārt apliecina, ka viņš mums ir svarīgs, ka mums patīk būt kopā ar viņu.

Bērni nereti neklausa vecākus tieši tādēļ, lai liktu vecākiem vairāk laika un uzmanības veltīt viņiem. Pat negatīva iemesla izraisītu uzmanības pievēršanu bērni uztver pozitīvāk, nekā to, ka vecāki neizrāda par viņiem nekādu interesi. Tuvojoties pusaudža vecumam, bērniem nepieciešama pastiprināta vecāku uzmanība, – īpaši, kad viņi ir pārguruši, kad viņiem ir liela slodze vai kad viņi netiek galā ar saviem emocionālajiem pārdzīvojumiem. Vecākiem jāatrod laiks parunāt ar bērnu aci pret aci. Ja tēvs dod padomu dēlam kā, piemēram, izdarīt precīzāku servi volejbolā vai parāda, kā pareizi jāuzasina nazis, tad šajā brīvajā, kopīgās darbošanās atmosfērā bērnam ir dota iespēja sarunāties par daudzām nopietnām problēmām, kas viņu nodarbina. Kopīgas nodarbes sekmē arī emocionālās saiknes nodibināšanu ar bērnu.

Sirmgalvji – sabiedrības bagātība

Turpmāk katru gadu ceturtajā jūlija svētdienā (šogad 25. jūlijā) Baznīcā tiks atzīmēta Pasaules vecvecāku un veco ļaužu diena. Šai dienai pāvests Francisks ir uzrakstījis vēstījumu, kura temats ir: „Es esmu ar tevi katru dienu” (Mt 28,20). Vēstījumā pāvests atgādina, ka vecums ir dāvana un ka vecvecāki ir vienojošais gredzens paaudžu starpā, lai jauniešiem nodotu dzīves un arī ticības pieredzi. Viņi ir ieguvuši lielu dzīves gudrību un tā ir bagātība – liels dārgums nākamajām paaudzēm. Patiesībā sabiedrības labklājība lielā mērā ir atkarīga arī no tā, kā mēs izturamies pret vecajiem ļaudīm.

Svētajos Rakstos ilga dzīve tiek uzskatīta par Dieva svētību. To vajadzētu novērtēt arī šodien. Mūsdienu sabiedrībā, kurā dominē efektivitātes un peļņas loģika, vecie ļaudis nereti tiek atgrūsti, atstāti un pamesti pansionātos. Pāvests iesaka pievērst lielāku uzmanību šai problēmai, vairāk strādāt šajā virzienā, sākot ar ģimenēm un sabiedriskajām institūcijām, lai vecie ļaudis varētu palikt savās mājās, savu tuvinieku lokā.

Kā priesteris, apmeklējot pansionātus un aprūpes centrus, esmu pārliecinājies, cik tur mītošajiem cilvēkiem svarīgas ir tikšanās ar tuviniekiem, dēliem, meitām, mazbērniem! Šie cilvēki pēc šādiem apmeklējumiem vairākas dienas ir ļoti laimīgi. Taču nereti viņi nedēļām ilgi skatās uz durvīm, bet tā arī nesagaida nevienu no ģimenes. Viņiem blakus ir medmāsas, darbinieki, reizi mēnesī atnāk priesteris. Arī tas ir svarīgi, bet viņi tomēr gaida savus bērnus un radus. Viņiem bieži vien ir vajadzīgs mūsu atbalsts un palīdzība. Šajā sakarā vēlos aicināt vecos ļaudis saskatīt, ka atbalsta saņemšana ir liela dāvana – žēlastība. Tas nozīmē, ka jūs esat mīlēti un vajadzīgi. Turklāt, tas savā ziņā attiecas uz katru dzīves posmu, jo cilvēks ir sociāla būtne un neviens nevar iztikt bez citu palīdzības.

Vēstījumā pāvests norādīja uz lūgšanu kā uz ļoti vērtīgu resursu. Lūgšana ir kā plaušas, bez kurām nevar iztikt ne Baznīca, ne ģimene, ne sabiedrība. Īpaši šajā cilvēcei tik smagajā Covid-19 vīrusa laikā, kad mēs visi vienā laivā šķērsojam pandēmijas bangojošo jūru, veco ļaužu lūgšanas par pasauli un Baznīcu nav veltīgas. Arī vecumā cilvēka dzīve ir skaista un neko nezaudē no savas vērtības – tai joprojām pienākas cieņa. Katrs no mums, neraugoties uz vecumu, esam Dieva mīlēti, svarīgi un vajadzīgi.

Mācīsimies vairāk laika un uzmanības veltīt cits citam, lai pieredzētu kopābūšanas skaistumu, vērtību un prieku! Kā sacīja pāvests Francisks: „Mums ir nepieciešama sirds ekoloģija, kas sastāv no atpūtas, lūgšanas un līdzjūtības. Izmantosim tam vasaras periodu!”

Priesteris Andris Ševels MIC,
Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Foto: Gerd Altmann/Pixabay.com